Vienam ķēniņam ir viena vienīga princese. Reiz princese brauc uz kuģa pa jūru, bet slepkavas nozog kuģi, pārved princesi slepkavu mājā, pieliek pie sienas un aizsit siksnas priekšā. Otrā dienā pēc tam ienāk slepkavu mājā puika. Slepkavas atstājuši uz galda visādus ēdienus, dzērienus un paši aizgājuši laupīt. Puika labi paēd, nomazgā traukus, noslauka un tad noliekas aizkrāsnī gulēt. Slepkavas pārnāk. Viņu virsnieks ierauga tukšus traukus un saka: "Še ir kāds svešs bijis!"

"Mēs paši traukus tā pametām uz galda," citi atbild virsnieku mierinādami. No rīta slepkavas atkal atstāj traukus pilnus uz gaida un aiziet. Puika atkal apēd visu un nomazgā traukus. Slepkavas pārnāk un virsnieks, uz galdu rādīdams, saka: "Tagad taču redzat, ka te kāds svešs ir bijis. Kas tad visu apēdis un traukus nomazgājis?"

Jārauga meklēt, bet nevienam netīk celties, jo visi blandoties noguruši. Te virsnieks pilnā kaklā sauc : "Svešais lai nāk ārā! Ja pats iznāks, tad nekā nedarīsim!"

Puika nu izlien no aizkrāsnes un pastāsta, kur gadījies. Viņš arī gribot slepkavas amatu mācīties. Dažas dienas pēc tam slepkavas taisās septiņus gadus iet projām. Viņi atdod puikam atslēgas un pamet mājā par uzraugu. Visur puikam brīv iet, tikai vienā kambarī ne. Kad slepkavas aizgājuši, tad puika domā: "lešu taču paskatīties. kas labs aizliegtajā kambarī." Līdz ko atslēdz durvis, te princese brēc pie sienas. Zēns klusina, lai nebrēcot, lai izstāstot, kā še tikusi. Princese izstāsta visu un saka arī, ka tas viņas tēva kuģis tur jūrmalā. Puika tūlīt atpestī princesi un pārved to ar kuģi pie tēva. Tēvs no prieka darina tik lielas dzīŗas un sasauc, saaicina tik daudz kungu, ka jādomā visa pilsēta pārsprāgs. Uz dzīrām ķēniņš pavēl princesei, lai izmeklējot no visiem sev brūtgānu. Viņa izmeklējas puiku un saka: "Citu neņemšu, kā tik to, kas mani izglābis.`'

Kungi pierunā tēvu, lai taču pie tāda šmurguļa puikas savu bērnu nelaižot. Bet princese pastāv, ka cita neņemšot, kad tur piķis lītu. Otrā dienā princese lūdz tēvam to pašu kuģi pavizināties. Tēvs dod; bet pavēl kungiem līdz braukt, jo viņam bail, ka puika vēl nepierunā princesi aizbēgt. Kungi savā starpā sarunājas puiku likt nogalināt. Viņi piesaka kuģa ļaudim, lai pakustinājot puikam kuģa laipu un iegrūžot to ūdenī. Bet puika pamaksā kuģa ļaudim un uziet uz kuģi kā stidilbis. Kuģis aizbrauc jūŗā. Kungi nu gudro visu laiku. kā no puikas vaļā tikt. Beidzot tie nospriež puiku svešā krastmalā palaist, lai nomaldītos. Tā izdara. Šis nabadziņš nu noplīsis iet un iet, kamēr satiek svešus mūzikantus. Mūzikanti viņu aizved uz ķēniņa pili atpakaļ. Princese, ieraudzīdama mūzikantus, tūlīt pie tēva iekšā un lūdzas, ka gribot vienreiz nabagu mūziku dzirdēt. Tēvs atvēl. Mūzikanti un puika nostājas rindā un spēlē. Neviens puiku nepazīst. Princese iznes vīnu, mūzikantus pacienādama. Dzeŗot puika novelk princeses doto gredzenu un iesviež biķerī. Princese ierauga gredzenu, pazīst arī tūlīt puiku un sauc: Negribu neviena cita, kā tik to. kas mani izglābis!"