Viens puisis, gar ķēniņā pili iedams, ierauga, ka ķēniņa meita pulku suņu gana. Puisis pabrīnās par to un lūdz, vai nevarot viņam arī mazākais vienu suni atdot. Ķēniņa meita atdod arī. Puisim nu gadās caur mežu iet, kur par nelaimi jāapmaldās. Nekā darīt - paiet visa diena, nāk jau vakars, nevar un nevar no meža iztapt. Beidzot puisis saka uz savu suni: "Teci tu papriekšu, es iešu pakaļ, kas zin, vai tad nelaimēsies izkļūt."

Suns tek, tek tādu brīdi, te uz vienu reizi paspīd kaut kur uguns. Iet ugunij tuvāk, ierauga lepnu pili. Ieiet pilī - neviena civēka, tik pašā dibina istabā kaut kas ieklauvējas. Paveŗ durvsi, ierauga daiļu meitu vakariņas vāram.

"Kā tu te ietiki?" meita uzprasa brīnīdamās. "

"Tā un tā - suns mani ieveda."

"Vai! tad tev labi neies. Tā jau ir slepkavu pils. Pusnaktī nāks slepkavas mājā ar laupījumiem, posies tik projām!"

"Tikpat, kur lai naktī eimu? Vai tad ar slepkavām nemaz nav iespējams pa godam iztikt?"

"Ar godu ne; ja spēj pārvarēt, tad jā. Tādēļ teikšu: te pagrabā ir tāda muciņa ar savādām zālēm. Ja iedzeŗ labu malku - tūlīt spēki vai cik. Sadzeries tādēļ labi, tad iespēsi šo lielo zobinu cilāt, kas te pie sienas karājas. Varbūt ar to izdosies slepkavas nomākt. Man, re, jau arī labums nav nekāds no viņiem. Viņi mani nozaga viņpus jūŗas tēva pilī - jo esmu ķēniņa meita - un atveda te kalpināt."

Puisis, to dzirdēdams, iešāvās pie muciņas ar savu suni un saņēmās abi divi. Līdz ko muciņa izdzerta - spēks kur gadījies, kur ne. Visa grīda līgojās, kad paņēma lielo zobinu vicināt un sunim pat kājas cietā zemē striga, kad izgāja skatīties, vai slepkavas nenāk. Pēc tāda laika nāks gan šie brangā pudurā salasījušies. Puisis ar suni nostājās pie vārtiem ar izceltu zobinu. Necik ilgi šie līdīs pa vārtiem iekšā, vezdami vienu sasietu cilvēku vēl līdz.

"Kas tāds esi?" viens slepkava uzprasa puisim.

"Ače! kas es esmu!" puisis atbild un krauj ar zobinu, lai atstiepjas. Tas bija par daudz. Nu visi kā vārnas puisim virsū, bet nelīdzēja nieki. Kuru suns sagrāba, to nogāza gar zemi; kuŗam puisis ar zobinu lika, tas dzīvotājs vairs nebija. Īsā brītiņā viss slepkavu pūlis apkauts; tik paliek kā tas sasietais, lūgdamies, lai jel atstājot viņu dzīvu.

"Kas man ar tevi!" puisis atbild, "tik neliedzies izteikt, no kurienes nāc, kas tāds esi un kādēļ tevi slepkavas sasēja."

"Esmu ķēniņa sulainis viņpus jūŗas. Mūsu ķēniņš, padzirdējis, ka slepkavu pilī viņa meita smok, sūtīja mani meitu uzmeklēt; bet tepat jūrmalā slepkavas aplenca manu kuģi, pieslēdza pie klints, lai neaizpeld projām, un apkāva visus manus līdzbraucējus. Mani pašu vien atstāja dzīvu, atvezdami te sasietu."

"Labi! tad tā gan būs tā ķēniņa meita, kas tur iekšā. Tūliņ meklējamo redzēsi!"

Puisis pārgriež saites un ieved pilī meitu rādīt. Paskatās jā! - ir gan tā pati, ko nācis meklēt. Ko nu gaidīt? Tūlīt norunā visi trīs sēsties uz kuģa un braukt ar visu suni pie meitas tēva, pie ķēniņa.

Bet ķēniņa sulainis bija liels viltnieks. Viņš izliekas puisim ļoti laipns, tomēr patiesībā gudroja viņu nomaitāt, lai varētu ķēniņam teikt, ka pats meitu izglābis un pārvedis. Un vienu dienu, kamēr puisis ar suni kuģa malā iemiguši guļ, sulainis klusu pielien un iegrūž abus ūdenī.

Ķēniņa meita, to redzēdama, lauza rokas. Viņa esot devusi puisim savu gredzenu, solījusies viņu precēt, kādēļ tik esot vajadzīgs bijis slīcināt tik labu cilvēku? Bet sulainis atbild: "Nepīksti ne vārda! Ja nesolies mani precēt un neteiksi tēvam, ka tikai es tavs glābējs, tad zini: tev tāds pats gals, kā tam puisim."

Nekā darīt -- meitai jāpaliek klusu un jāapsolās tēvam melot. Bet puisis nenoslīka vis. Suns to uzņem uz muguras un aiznes uz mazu saliņu jūŗas vidū. Uz saliņas vairāk nav, kā tik brūkleņu ogas.

"Labi, ja tā vēl!" puisis domā un sāk ēst. Bet, pāris sauju noēdis, sāk manīt, ka lielais spēks nozudis un suņa arī vairs nav. Neatliek nekas - sēd un bēdājas. Te atlaižas piepēši pie bēduļa mazs putniņš, nosēžas uz kamieša un dzied: "Tu tik bēdīgs, es tik priecīgs! Tu tik bēdīgs, es tik priecīgs!"

"Jā, putniņ, kas tev nedziedāt, bet man! Ne man šī ne tā ne man saderētā brūte, ne man vairs spēka, ne arī ko ēst!"

"Nekas! putniņš iesaucas, nolēkdams no kamieša, "sēdies man mugurā, aiznesīšu pie brūtes ķēniņa pilī!"

Un tai pašā acumirklī putniņš paliek par lielu ērgli. Putniņš bijis tas pats suns. Puisis prieka pilns sēžas ērglim mugurā un nu iet pa jūŗu jūŗām, ka zib vien. Necik ilgi - pie ķēniņa pils klāt. Puisis nolēc ērglim no muguras un domā pateikties, bet kamēr apskatījie;s - ērglis pazudis. Ķēniņa meita, pa logu pamanījusi, tūliņ iztek pretim un stāsta, kā noticies ar viltīgo sulaini; pateic arī, ka rītu būtu bijušas viņai kāzas ar viltnieku; bet nu esot labi: lai iedodot viņas gredzenu, tūliņ būšot parādīt tēvam un izteikt, kuŗš īsteni esot viņas glābējs un brūtgāns. Labi.

Pēc kāda laika ķēniņš iznāk puisi iekšā aicināt. Istabā ķēniņš izspriež tā; "Tev, viltniek, nav gredzena no manas meitas, bet šim puisim ir, tādēļ tevi likšu noslīcināt, bet godīgo puisi ar savu meitu salaulāt!"