Reiz dzīvoja māte ar meitu. Meita bijusi ļoti skaista, vārdā Lienīte. Kādā dienā mātes nebija mājā, gājuši gaŗām burlaki, ieraugot skaisto meiteni, viens to saķēris un nu aizveduši to tālu tālu prom mežā, kādā lielā skaistā ēkā. Mājā bijušas kādas divdesmitčetras istabas, visas ļoti skaistas, un katrā kautkas savādāks.

Vienā dienā ragana ar saviem pavadoņiem aizgājusi uz mežu un atstājuši meiteni vienu pašu mājā. Ragana iedevusi lielu bunti ar atslēgām un piekodinājusi, ka trijās istabās viņa nedrīkstot ieiet, bet pārējās, lai nebūtu gaŗš laiks, varējusi iet apskatīt. Meitene sākusi apskatīt vienu istabu pēc otras, līdz kamēr nonākusi līdz aizliegtajām. Viņa aiz ziņkārības atslēgusi vienu istabu un iegājusi tur iekšā.

Pirmā istabā bijusi ieslēgta ķēdēs viena princese. Meitene ļoti sabaidījusies un gribējusi bēgt ārā, bet princese viņu mīļi piesaukusi klāt un sākusi stāstīt, kā viņa te nokļuvusi un kā tikšot apēsta pēc trim dienām, jo ragana no cilvēku gaļas vien dzīvojot. Tālāk viņa vēlējusi meitenei ieiet nākošā istabā, un pajemt trīs lietas: ķemmi, zobenu un sarkanu banti. Meitene arī visu atnesusi un princese sākusi stāstīt, kam katra lieta derot un lai bēgot no šejienes projām un paziņojot viņas vecākiem, kur viņa atrodoties.

Meitene tūliņ bēgusi projām, cik vien ātri varēdama. Mājās pārnākot, ragana ar saviem pavadoņiem izmeklējās pēc meitenes, bet velti, beidzot noprata, ka tā aizbēgusi. Ragana nu sākusi ost ceļu un tā arī saodusi un vēl ieraudzījusi sarkano banti, un pa šo banti, kuŗu princese bija vēlējusi vilkt, lai meitene zinātu atrast ceļu un parādīt citiem, ragana ar saviem pavadoņiem dzinusies pakaļ.

Pa to laiku meitene bija jau noskrējusi lielu gabalu, bet ragana ar saviem pavadoņiem uz zirgiem to drīz vien panāca. Meitene izdzirdusi sev aiz muguras dūkšanu un skanēšanu, tūliņ pēc princeses pamācības iespraudusi ķemmi zemē, un tai vietā izcēlies uz reiz biezs mežs, kas tūliņ raganu ar pavadoņiem aizturēja. Ragana aiz dusmām sāka ar zobiem grauzt sev ceļu, kamēr daži pavadoņi aizjāja atpakaļ uz māju pēc rīkiem, ar kuŗiem varētu tikt mežam cauri.

Pēc ne visai ilga laika tika jau ceļš iztaisīts caur mežu un tie dzinās tālāk mazai nebēdniecei pakaļ. Un ilgāku laiku dzenoties pakaļ, arī būtu panākuši, bet meitene iespraudusi zobenu zemē, kā to princese vēlējusi, un tūliņ tur izcēlusies liela jūŗa.

Ragana pieskrienot ar pavadoņiem pie jūras, vairs nezinājā citu līdzekļu, kā tikt pāri, sāka dzert ūdeni un tā visi dzēruši kamēr turpat pārplīsuši pušu.

Meitenīte pa to laiku jau atskrējusi līdz mājām pie mātes un izstāstījusi visu; abas tūliņ devās pie paša ķēniņa paziņot, kas nu gājis ar kaŗaspēku meitenes pavadībā pa sarkano banti uz meža māju. Tā kā meitene visas istabas zināja, tā tūliņ veda uz to istabu, kur bija princese, lai nebūtu tik ilgi jāgaida.

Princese tūliņ tika arī uz vietas atsvabināta no ķēdēm, un par pateicību deva meitenei daudz zelta un visādu dārgakmeņu, bet svarīgākais bija tas, kā meiteni un māti pajēma pie sevim pilī. Princese dzīvoja ar meiteni Lienīti kā ar savu māsu ļoti mīlīgi. Meža māja tika nodedzināta, jo tur nevarēja neviens dzīvot, tāpēc ka pagrabi bija pildīti ar līķiem, bet raganu un viņas pavadoņus turpat ceļa malā apraka.