Meita pie laupītāja.

8. A. 955. B. St. Uļanovska Viļānos Zbior wiadomosci do antropologii krajowej. T. XVIII. Krakavā, 1895., 379, 43.

Bjeja treis tāva mjeitys, i cīši tāvs bjeja boguots. Jis dzjeivuoja mježā par ļesnīku, i soka jis tai: "Es ar muoti braukšu gostūs, a jius jau, mjeitys, esit sātā par saimijnīcom!"

I nūbrauc tāvs gostūs, a tuos mjeitys par dīnu apstruodoj vysu dorbu, jau vokors, sāstās juos cjepļa suonūs i spŗēž. Juos kai spŗēž - nūtriukst vacuokai muosai vuorpstjeitja i rozkreit caur greidu. Tai jei soka tai iz vidiškū sovu muosu: "Pacjel tu, muosjeņ, vuorpsti i padūd maņ!"

Jei nūkuopja nu cjepļa suoņu, pīleika i padjevja jai, i poša tiuleņ pa dūrs uorā! A jei kai pīleika, itai īraudzēja, ka tī zamu zam greidys daudz ļaužu guļ. Jei nūzabjeida i nūskŗāja pascjēt tāvam ar muoti.

Nu, a tjei vacuoka muosa spŗādja, i otkait attriuka jai vuorpstjeitja, i nūkrita. Jei sauc jaunuokuos muosys, soka : "Padūd tu maņ vuorpsti!"

Jei padjevja, a kai leika ar rūku izvilkt zam greidys, tai jei īraudzjēja, ka tī daudz jaužu guļ. Vot, jei padavusia - mudri pa dūrs!

A tjei vacuokuo vys spŗēž, jei dūmoj, ka juos izguoja uorā taipat. A juos īraudzjēja pi tūs ļaužu cīši daudz nažu, i blisis, i zūbynu. Juos dazagoduoja, ka jī razboinīki, i nūskŗāja plykom kuojom, kraklūs, plykys golvys, zīmys laikā, tī, kur muotja ar tāvu nūbraucja gostūs, kab padūt jīm ziņi.

Nu, a jei sprādja, spŗādja - i otkait nītriuka vuorpstjeitja. Muosys izguoja, jau nikam nava jai padūt, vot jei pīleika poša i vjerās, ka tī tik daudzi ļaužu zam greidys. I soka jei tai iz tīm ļaudim: "Voi jius esit lobi ļauds, voi slikti? Līnīt jius uorā!"

Jī atsoka: "Rozciert tu greidā caurumu, to mjes izleisim."

A jī izleida caur uorīnis zam greidys. Jei pajem ciervi, rozcierš - tai jī i izlīņ, divpadsmit razboinīku. Jei soka iz jūs: "Es dūšu jums āst i dzjart, i mjeikstys vītys pataisjēšu, jius guļīt, toļko [tikai] nakaunīt maņa zjamjā!"

Jī atsoka: "Nu, āst i dzjert dūd mums, a tovu mjeikstū vītu navajaga myusim. Atņes tu myusim sjev kuram pa molkys pagalai zam golvys, mjes puorgulāsim iz plykys greidys!"

Jei i atņazja sjev kuram pa molkys pagalai. Jī pajēdja, padzjēra, lykās i apzagula vysi, i vysi aizmyga - kai pīdzjēra, tai aizmyga. A jī djēļ tuo gribjēja tuos molkys, kab jīm byutu cīts zam golvys, to jī mudruok rozzamūss. A kai jīm byus, mjeiksts, to jī varbyut dagulās i da gaismys. Atbrauks saimijnīks i sajims jūs. A tai jī zyna, ka naaizzagulās. Vot, kai jī aizmyga, tai jei pajēmja pati osuokū zūbynu, kai cierta, tai ŗeizjā sješim golvas nūst. Jei papruovjēja, kab jī naatzamūstu. Kai cierta ūtru ŗeizi, tai vjāl sješim golvys nūstu! Pajēmja sasvīdja zam greidys jūs kuojis i rūkys, a gaļi jēmja maisūs i kubulūs i vyss sastatjēja uorā iz pogulma. I atbrauc otkait sješi razboinīki ar sješi zirgi. A jei sazaloda tai kai razboinīks i soka iz jūs: "Mudruok līcit vazumā - atbrauks saimijnīks! Jau citi vysi nūguoja, mani vīnu pamjatja, kab jiusim paleidzjāt montu salikt!"

Jī salyka montu, a jei soka: šei jau īškys kuojom, na braukškys! Nu jī nūbraucja iz sātu sovu - atbraucja iz sātu, suoka vjārtīs tuo monta i vjerās, ka tī gaļa tūs razboinīku. Jī cīši rozzasirdjēja, ka apkova vysys, i pascjēja tai: "Nu, paga, paga! Mjes jau bjeigsim tū, kur mums tai padarēja!"

A jei tai šaltjai jēmja izmozguoja tū asni nu greidys. A ka izausa dīna, to atbraucja tāvs ar muoti i tuos div muosys. Jī dūmuoja, ka jau nikuo naatrass - ustobu vīn, ka nabyus sadadzynuota, - i ka jei nadzjeiva byus, a jei paldīs Dīvam - dzjeiva i vasala! Muotja i tāvs taidi rodi [priecīgi], cīši juos žāloj, ka jīm vyss monts dzjeivs palyka caur jū. A tuos kuojis, rūkys izvylka i aproka dūbjā.

Nu, par cik laika tī - voi par godu - i atbrauc iz mjeitu, iz tū vacuokū, svuotūs tys razboinīks vīns. Jis patyka tai mjeitai, jī i aizdzēra [nodzēra precības]. I razboinīks zyna, ka tjei mjeita ir, kur kova; mjeita nazyna, ka jis razboinīks, i ka ar jū itī i iraida, kur tū montu vjadja. Nutai jī satalsa kuozys, ād, dzjer, doncoj, vysa nūguļuoja - brauks jau niu iz tū golu, iz puisja sātu. Nu brauc jī iz tīni - tī taids myurvs brīsmjeigs, vuorti ar lylom atslāgom aizslāgti, ka pavysom navar ŗedzjēt ustobys. Īvjadja jū tī, a tī nikuo navaida, monta daudzi, a ļaužu nava, tik vīna vjacja vaca. I vot, par dīnu, voi par divi, nūbraucja juos vjeirs ar cytim razboinīkim; a jei nazyna, ka jī nūbraucja kautu otkait ļaužu. Īt jei [vīnā] kambarī i vierās: ka nūkauta buoba i mozjeņč bjērņeņč pakuorti aiz kuoju, i ļaužu pogrobs pylns, i kuoju, i golvu, i pošu kaulu, vysa kuo pylns! Jei dūmoj: "Nu, nabyus maņ labi niu!"

Čup [ķeŗ] jei vīnys atslāgys nu vjacis, atslādz taidas mozjeņč vuortjeņč i skrīņ pa cjeļu. Skrīņ, skrīņ - cik jau vjerstu skŗāja plykom kuojom, par tū, ka jei bjeidās apaut kuojis, kab vaca naīraudzjētu, ka jei ladās [taisās] īt nu sātys nūst. Vot, jei bāg, bāg i līkās jei iz zjamjas, klausās, voi skrīņ pakaļ. Klausās jau vysa zjamja dudz, jau skrīņ pjēc juos. Īkuop jei cjeļa molā egļā i sjād, a jī kai skŗāja, rozskrāja cauri (gaŗām] jau caur [gar] egli. Jei soka: "Nu, paldīs Dīvam, ka rozskŗāja caur!"

A jī na par lylu šaltjeņu grīzjās atpakaļ i brauc pamozam jau juos nadadzjeit. A jīm bjeja suņeits leidza. Tai tys suņeits, daskŗējis pi tuos egļes, i rej. Jī nūstuoja dabraukuši, a juos vjeirs soka: "Kuopsim jau nu!"

A ūtris soka: nakuopškya, "može [varbūt] suņcs vuovjeri rej kūkā!"

Vjeirs soka: šys kuopškys. Nūkuopja i suoka jis badjēt pa tū agļi ar zūbynu: može jei tī kur i aseitja. Sabadjēja jai vysys kuojis i rūkys, a jei klus. Tys ūtris, sādādams iz zyrga, soka: "Brauksim, brauksim, kū tu tī bodi?"

Jis atsasāda i juoj, i juodams, soka tai: "Byutu šys jū, mauku, nūkovs i pakuors, kab juos dabuotu! Laimja juos, ka izbāgusja! Vys jei tuoļi nanūbjēgškjeitja par nakti, vys šys reitā juos dadzjeiškys!"

Atjuoja iz sātu i soka: "Vajaga apslaucjēt zūbynu: apzīds ar svječim [aptraipījies ar sveķiem]!"

Slauka i vjerās, ka vyss zūbyns ar asni. "A, to jei i bjejusja tamā egļā!"

Grīzjās atpakaļ i līk tamā egļā guni, kab jū nūdadzynuotu, a jau reitā atjuos pazavārtu, voi byus tja juos kauleņč. A jei jau nabjejusja tamā egļā. Cikom jī nūguoja iz sātu, jei nūkuopja i skŗāja. Skrāja cik vjerstu i daskŗāja da ustobjeņis, a tī cīši bjednys vjeceits ar vjacjeiti dzjeivuoja, pūdnīks, kur pūd's taisa. Jei juo lyudz, prosa, kab jis nūvastu da juos sātys, a jis soka: "Ak, Dīvjeņ! kai jis dazynuos, tjev smierts_ [nāve] i maņ smierts!"

A jei vys prosa.

"Nu, kū ta darēt? Koč kai može tjev(i) i nūvjesšu!"

Vot, jis pajēmja īkluoja rogovūs cysu, atguldjāja tū mjeitu i pīlyka vjersā iz juos pūdu, bļūdu i brauc. Izbraucja tik nu sātys iz cjeļa, i atjuoj jau razboinīks, juos vjeirs, i vaicoj iz pūdnīku: "Voi tu naredzjēji kaidys mjeitys skrīņeit?"

"Es naŗedzēju, es niu nu sātys izbrauču!"

"A može tu vazumā jū vjad? Kraun vazumu uorā!"

Vot, tys vjecjeits suok rauduot, ka jam taidi nastipri trauki pi vacuma, i kai jis krauss uorā, ka jam saduzs vysi! Razboinīks soka: "Nu, brauc jau, brauc! A ka satiksi jū kur iz cjeļa, to tu jū nūzatur!"

Jis grīzjās atpakaļ. a tys pūdnīks nūbrauc i atbrauc da tuos mjeitys tāva ar muoti. Ivjad jū ustobā - jei sabadjeita, sagraizjeita! Suok muotja rauduot, a tāvs nūbraucja pēc sudņiku [tiesnešu], lai ŗadz, ka jei sabadjeita vysa. Iz ūtris dīnys atbrauc jau razboinīks, muotja vaicoj: "Par kū mjeita naatbraucja iz atkuozom. Vajaga atkuozys taisjēt."

Jis atsoka: "Jei nagribjēja braukt. Kam cik [tik] tuoļi?"

A sudņiki jau tī bjeja ni jūs saglobuoti i ļaužu daudzi. Vot, tjei mjeita pajem i īt ustobā: jei īt paprīšku, a tī vysi īt pakaļ. Jis kai jū pamaņēja, cīši nūzabjeida, sjād aiz golda i narunoj nikuo. Sasāst tī vysi, tī lyluokī i tī ļauds, vazumūs i brauc iz juo sātu i jū pajem leidza. Dabraukuši, izjem vysu montu i naudu, vyss razboinīk's saspīž ustobā i līk guni. Cikom jī sasāda rotūs, vyss sadaga, palni vīn palyka. A tjei mjeitu izļečēja [izārstēja] i jei pajēmja cytu vjeiru.