Dzeivuoja vīnā solā vīns bednys bobuļīts. Viņam beja sīva un vīna meita, kura beja cīši skaista; tikai beja vīna nalaimja, ka beja bēdeiga [nabaga]. Vīnu reizi juos tāvs ar muoti nūbraucja uz cīmu pi pazeistama sābra, a palyka meita vīna poša sātā, un uz naktis jei paprasēja nu tuos pošos solas divējus meitiņus, kab byutu eisuoka nakts. Beja jau vokors, koleidz tī meitiņis vysus sovus dorbus apstruoduoja un atguoja. Bobuleiša meita ar tai pat struoduoja un naredzēja, kai jūs ustobā īleida div razboinīki un nūzaglobuojās aiz cepļa. Atīt tuos div meitiņis un vīna īraudzēja aiz cepļa vīnu razboinīku. Tei meitiņa ar sovu draudzeņi izskrēja nu ustobys un nūbāga uz sovu sātu. Palyka bobuļa meita vīna poša, un jei ari īraudzēja, ka ustobā ir razboinīki. Jī izleida nū cepļa un suoka giustēt meitu pa ustobu, moz dūmuodama, satvēra rukuos ciervi un īskrēja pogrobā. Vīns razboinīks suoka vērtīs, kur jei tī ira, bet meita pajājmja ciervi un nūcierta jam golvu. Otrys razboinīks ari suoka vērtīs pogrobā, bet meita tymā stracī atcierta jam abadivējim rūkom pierstus. Razbonīks satvēra sovu nūkautū draugu un dreižuok nūbāga pa ceļu, a tei meitiņa vysu nakti sēdēja pogrobā. Atbrauc tāvs ar muoti - verās : vysā ustobā pītecējis daudz ašņa: Nūsabeida tāvs ar muoti suoka meklēt meitu, atrūn jū pogrobā. Suoka vaicuot, kas tja beja par nalaimi, meita ari vysu izstuostīja. Tai jī vysi atkon dzeivuoja mīrīgi.

Cik tī laika puorguoja - vīnu dīnu atbrauc pi bobuļa meitys svuots. Kai jis īguoja ustobā, meita nu reizis pazyna, ka ir tys pats razboinīks,, kur beja atguojs jū nūkaut. Tam jauničam, kab naradzātu nūcierstūs pierstu, uz rūku apvylkti cymdi, bet meitys tāvs nikuo nazyna. Jauničs suoka runuot ar tāvu, kab dreižuok sataisēt kuozas - soka tāvam: "Es esmu boguota saimnīka dāls, tovai meitai pi manis byus loba dzeive." Meita nagrib ni par kū. pi juo īt, bet kū lai dora, ka jauničs ar tāvu un muoti jau nūrunuojuši? Sataisēja kuozys, nūdzēŗa. Vajag jaunai puorai jau braukt uz jauniča muoju. Meita jei prosa nu tāva, kab jis īdūtu jai uz ceļa kaidu garči zierņu. Tāvs arī pībēra meitai uz ceļa zierņu un jī nūbraucja. Jauničs vodoj sovu jaunivi pa vysaidim ceļim, kab tei navareitu tikt uz sātu; a meita svaida tūs zierņus pa ceļu, kab pēčuok pa tīm pādim tikt atpakaļ. Cik tī jī ilgi nabraukuoja, bet golu-golā ībraucja jī mežā un tī beja zam zemis sataisēta ustoba. Tymā ustobā dzeivuoja daudz razboinīku, kuri kai īraudzēja meitu, nu reizis visi palyka prīceigi un suoka runuot: "Gon tu esi myusu vīnu draugu nūkovuša."

Jauničs tiuleņ pascēja nikuo narunuot un jī vysi atsasāda pi golda dzert un ēst, bet meitys pi golda nasauca, a pīsacēja lai kurinuot pierti un vuorēt korstu yudini. Meita gon nūguoja uz pierti, bet tod pa tīm pādim, kur svīdja zierņus, atskrēja uz sātu. Razboinīki nasagaidēja, kod atīs meita, izīt uorā pazavārtūs, a meitys vaira nava un pierts nakurinuota. Itys jauničs pajam ar sevim vīnu draugu un brauc pec meitys. Atbrauc jauničs pi meitys tāva un stuosta, ka juo meita ir lela nakauņa, "nagribēja dzeivuot pī myusu."

"Kamdēļ tu jū gribēji nūkaut?"

"Naklaus meitys, jei tev maloj."

Meita ilgi klausēja, kū razboinīks runoj, un golu golā pascēja: "Ka tu esi lobs cylvāks, par kū tu itūs cymdus namauc zemē?"

Tymā stracī nu vysys solys saguoja puiši un nūruovja jauničam nu rūku cymdus un tūlaik īraudzēja, ka nav uz rūku nivīna piersta. Puiši sajāmja abadivējus razboinīkus pasādynuoja cītumā. Jūs muojā, kur beja mežā, atrada daudz vysaidys boguoteibys. Pec ituo meita dzeivuoja laimīgi.