Senos laikos dzīvojis viens kungs, vārdā Zilbārdis. Viņš izgājis apskatīt pasauli un saticis vienu skaistu meitu. Zilbārdis prasījis, kur viņa iešot. Meita atteikusi, ka viņa ejot darbu meklēt. Zilbārdis pasaucis to pie sevis un teicis, lai nākot pie viņa pa meitu, viņš jau esot taisni izgājis meitu meklēt.

"Kālab ne? Bet cik tu maksāsi gadā algas?"

"Es tev maksāšu simtu daldeŗu gadā," Zilbārdis atteicis.

"Labi!" šī sacījusi, "bet kur jūs dzīvojat?"

"Nāc man līdz, gan tad redzēsi!" Zilbārdis teica un griezās ar meitu atpakaļ uz savu muižu. Kādu gabalu gājušiem, viņiem pretī nākuši trīs vīri, kas prasījuši meitai, kur viņa ejot. Meita viņiem atteikusi, ka viņa esot pie šā kunga par meitu salīgusi.

"Cik tad viņš tev dod par gadu?" vīri prasījuši.

"Simtu daldeŗu", meita atteikusi.

"Vai viņš tev iedeva arī kādus daldeŗus rokas naudas?"

"Nē, viņš man vēl nekā nedeva."

"Nu labi! bet pēc sešiem mēnešiem mēs atnāksim, tad viņam būs jāmaksā pusgada alga. Še tev vēl šis svilpis, ja tev grūti klājas, tad pasvilp un mēs tūliņ būsim klāt."

Un tā viņi izšķīrās. Kādu gabalu pagājušiem, Zilbārdis prasīja meitai: "Kas tie bija par vīriem?"

"Tie trīs vīrieši bija mani brāļi!"

Un tā viņi runādami bija jau nonākuši pie Zilbārža muižas tālajā mežā. Viņa bija nodzīvojusi jau trīs mēnešus pie Zilbārža, kad kādu dienu viņš tai sacīja, ka viņš braukšot uz Vāczemi, bet šī paliekot mājā. Tad Zilbārdis viņai iedevis divpadsmit atslēgas sacīdams, lai tik tai kambarī neejot, kam esot sidraba atslēga. Pats nu viņš aizjūdza divus zirgus karietei priekšā un aizlaida, ka zeme vien nodimdēja.

Viena pati mājā palikusi, meita pajēmusi visas divpadsmit atslēgas, gāja tos kambaŗus apskatīt. Dažādās istabās viņa atradusi dažādas dārgas mantas : sidrabu, zeltu, dārgus akmeņus un citas līdzīgas lietas. Beidzot viņa pienākusi arī pie divpadsmitā kambaŗa durvim, labi apskatījusies un domājusi: "Iešu tik iekšā. Ja jau nebūs labi, tad pasvilpšu savus brāļus."

Tā nu viņa atslēgusi aizslēgtās durvis. Tur bija liels koka bluķis uz tā bluķa stāvēja liels plats cirvis. Grīda bija pārklāta ar asinim un gar sienām bija pakārti jaunu sieviešu līķi. Meita ļoti nobijās un visas atslēgas viņai iekrita asiņu spainī. Šī, pajēmusi atslēgu, pūlējās to no asinim noslaucīt. Te piepēži nodimdēja zeme, pārbrauca Zilbārdis un tūlīt prasīja, kur kambaŗu atslēgas. Šī arī tūlīt jēmās izstāstīt, kas viss noticis. Šis jau gribējis grābt to rokās un nest uz to kambari, kur stāvēja bluķis ar cirvi, bet šī ļoti lūdzās, lai ļaujot viņai vēl aiziet uz savu istabu, kas atradās otrā stāvā, lai noskaitītu beidzamo lūgšanu, un to viņš šai arī atļāva.

Šī tūliņ uzskrēja augšā, pajēma savu svilpi un svilpa trīs reizes no vietas. Zilbārdis gaida, gaida - nevar sagaidīt, uzskrien dusmīgs augšā un velk meitu zemē. Te uzreiz iešņācās liels viesulis un visi trīs brāļi bija tūliņ klāt. Viens brālis izvilka zobenu un nocirta Zilbārdim galvu. Tad viņi pajēma Zilbārža bagātības līdz un dzīvoja visi laimīgi.