2. A.955, D. 311. P. Š. no gadu 40 vecas Annas Pīpiņas Skaistā.
Vienam bagātam tēvam bijušas trīs skaistas meitas, Viņām bijis gan daudz precinieku, bet nav gadījies neviens tāds, kas būtu vecākiem un meitām īsti pa prātam. Te vienu dienu iebraucis no tālienes viens svešs bagāts kungs, kas gribējis precēt vecāko meitu. Tas nu paticis tāpat meitai, kā arī vecākiem, un drīz vien nodzertas kāzas.
Pēc kāzām jaunais vīrs braucis ar savu sievu tūliņ uz savu māju. Nobraukuši labu gabalu, viņi nonākuši pie viena liela meža. Te nu vīrs nogriezies no ceļa un sācis lingu lingām braukt pa biezo mežu. Ilgu laiku tā braukdami, viņi pēdīgi nonākuši lielā meža biezoknī, kur atradusies maza mājiņa, kuŗā dzīvojis jaunais vīrs. Mājiņa bijusi ļoti skaista un tur netrūcis nekādu mantu. Pāŗa dienas jaunais vīrs ar savu sievu pavadījuši priekā un līksmībā. Tad vīrs aizbraucis uz lauku un atstājis sievu vienu pašu mājā. Projām braucot. viņš tai iedevis trīs ābolus: vienu dimanta, otru zelta, trešo sidraba, un stingri piekodinājis neiet tai istabā, kas ar lūku aizsieta. Jaunā sieva tomēr nevarējusi nociesties, un kā tik vīrs aizbraucis, tā arī tūliņ iegājis aizliegtā istabā. Tur vairāk nokauti cilvēki gulējuši savās asinīs. Viņa nu tā pārbijusies, ka āboli izkrituši no rokām zemē. Gan viņa drīz vien uzņēmusi ābolus, bet tie jau bijuši tā ar asinim aptraipīti, ka nevarējusi vairs nekā notīrīt. Kad vīrs pārnācis mājā, tas tūliņ redzējis, ka sieva ir bijusi aizliegtā kambarī. Vīrs par to ļoti saskaities, ievedis atkal sievu asiņu kambarī un nocirtis tai galvu.
Pēc kāda laika vīrs pārtaisījis, kā varēdams, savu izskatu pārģērbies citās drēbēs un braucis atkal pie bagātā tēva meitām precībās. Neviens tur viņu arī nav pazinis. Šoreiz viņš prasījis vidējo meitu par sievu. Vecāki žēlojušies, ka vecākā meita jau esot aizvesta tālā svešumā, tādēļ vidējās meitas negribot dot tik tālu projām. Svešais kungs stāstījis, ka turpat viņa kaimiņos jau dzīvojot arī vecākā meita. To dzirdēdami, vecāki arī apmierinājušies un tā nodzēruši kāzas arī ar otru meitu. Otrai meitai izdevies atkal tāpat kā pirmai meitai. Arī viņa dabūjusi galu laupītāja asiņu kambarī.
Pēc kāda laika laupītājs atkal pārģērbies par svešinieku un atbraucis precēt trešo meitu. Viņš atkal stāstījis, ka abas vecākās māsas dzīvojot laimīgi viņa kaimiņos, un tā melodams viņš dabūjis arī jaunāko māsu savos nagos. Bet jaunākā māsa bijusi uzmanīgāka par vecākajām. Kad laupītājs aizbraucis un atstājis viņai trīs ābolus, tad tā tos paglabājusi savā gultā, kad gājusi apskatīt aizliegto istabu. Tur nu viņa redzējusi abas vecākās māsas nokautas. Vīram pārnākot viņa izlikusies priecīga, itin ka nekā nebūtu redzējusi. Vīrs arī noticējis, ka viņa nekā nezina, un tā abi dzīvojuši dažu dienu gluži mierīgi. Tad viņa lūkojusi pārrunāt vīru, ka vajagot braukt pie viņas vecākiem pasērsties. Vīrs gan no iesākuma negribējis, bet kad sieva to katru dienu lūgusi, tad arī ļāvis pārrunāties.
Uz braukšanu taisoties, vīrs atļāvis ņemt līdza arī veselu kasti ar dāvanām. Jaunā sieva nu sakrāvusi kastes virsū visādas dāvanas, bet dibenu piebērusi pilnu ar zirņiem, un izurbusi tur vienu caurumu. Braucot pa visu ceļu nu biruši zirņi laukā. Tēva mājā nobraucot, meita tūliņ izstāstījusi, kāds briesmīgs laupītājs esot viņas vīrs. Tēvs tūliņ gādājis, ka laupītājs tiktu saņemts cieti. Pa izbirušiem zirņiem uzgājuši arī ceļu uz laupītāja māju mežā, kur atraduši daudz nokautu cilvēku un nolaupītu mantu.