Vienreiz dzīvojis viens tāds pavecs dārznieks un viņam bijušas trīs meitas, dēla neviena. Un tā viņi savus dārzus labi apkopuši un brangi iztikuši.

Vienu dienu pie viņiem atbrauc viens augsts kungs: kučieris uz bukas un kungs karietē sēd kā ķipis. Piebraucis pie vecā dārznieka, kungs visus apsveicina. Vecie dārznieki nu pārbīstas: kā ta nu tāds augsts kungs no viņiem gribēs? Kungs sāk viņiem prasīt, ka viņš grib viņu vecāko meitu precēt. Viņam esot sava muiža, bet trūkstot tikai cienmātes. Nu tie vecie dārznieki neko slikta nedomā - lai tas notiktu pēc viņa prāta, meita pati arī nav pretī. Dārznieks liek savai meitai uzģērbt savas labākās drēbes; kad aizbraukšot jaunā mājā, tur viņa dabūšot vēl skaistākus apģērbus. Kungs izjem buteli vīna un pacienā savu sievas tēvu un sievas māti.

Un tā viņš liek sēdēt meitai karietē un kučierim pavēl braukt. Viņi brauc lielu gabalu, līdz pēdīgi apstājas mežā pie kādas būdas un tur nu iet iekšā. Kučieris savāc zirgus un karieti un labi paslēpj. Ieiet iekšā un nu viņa redz, ka nav vis muiža, bet slepkavu māja. No rīta laupītāji iziet un atstāj šo vienu pašu mājā. Tas kungs viņai iedod vienu ābolu un saka: "Ar to tu vari spēlēties un visur tu vari iet un darīt, ko gribi, bet tanī kambarī neej, kur ar lūku durvis aizsietas."

Nu tā viņi aiziet un šī viena paliek mājā. Viņa domā: "Kas tur gan varētu būt?"

Tad attaisa to lūku un grib redzēt, kas tur ir. Viņa ieiet iekšā un ierauga: cilvēku galvas sakabinātas uz āķiem, asiņu trauki stāv pilni asiņu. Šī nu nobīstas un tas ābols pļauks! no rokām laukā un tai asiņu bļodā iekšā. Gan nu šī izņem ābolu no asiņu bļodas, noslauka ar kādiem lupatiem, kādus tur dabū, bet ābols nav vairs tāds. kāds ir bijis. Nu šī iznāk no kambaŗa ārā, durvis aizsien atkal tāpat, kā bijušas. Tā viņa paliek ļoti bēdīga un noskumusi.

Nav ilgi - pārnāk visi seši laupītāji. Tūlīt tas kungs prasa: " Parādi savu ābolu!"

Šī parāda, arī Kungs redz, ka nav vairs tāds, kādu viņš ir iedevis, un teic : "Tu esi bijusi tai kambarī, kurā es tev aizliedzu iet."

Šī atbild: "Es iegāju gan."

Tad viņš jem šo aiz krāga, ved tai kambarī iekšā, nokauj viņu un galvu uzkabina uz āķi.

No rīta kungs izģērbjas atkal citādi, kā viņu nepazīst, un liek atkal citu kučieri un citādus zirgus aizjūgt un brauc atkal projām pie vecā dārznieka. Atkal viņš tāpat dara, kā pirmo reizi, ieiet, apsveicinās un saka, ka viņš nāk no kādas muižas un grib precēt dārznieka meitu. Viņam esot lieli darbi, bet tikai cienmātes trūkstot. Nu vecie dārznieki nav pretī un meita ir arī ar mieru, pārdomādama: "Mana māsa aizgāja pie muižnieka, iešu es arī!'`

Kungs liek meitai sēdēt iekšā karietē un kučierim pavēl braukt - un brauc projām. Viņi nobrauc turpat, kur jau pirmo reizi. Viņi ieiet iekšā, kučieris nobrauc un novieto zirgus un karieti.

Otrā dienā kungs, aiziedams uz laupīšanām ar saviem biedriem, iedod šai atkal ābolu un saka: "Ar to tu vari spēlēties un visur iet un darīt, ko gribi, bet tikai tai kambarī neej, kur ar lūku durvis aizsietas."

Tā viņi aiziet, bet šī nu, nevarēdama ciest, sien durvis vaļā un iet iekšā. legājusi iekšā viņa nobīstas, ieraugot savas māsas galvu arī, un ābols plakt! no roku laukā asiņu bļodā iekšā. Šī nu izjem gan to ābolu un noslauka ar kādām driskām, kādas tur dabūdama, tad nāk ārā un aizsien durvis, kā bijušas. Nu šī paliek pavisam bēdīga un domīga, jo ābols nav vairs tāds, kāds bijis. Nav ilgi - pārnāk viss bars mājā. Kungs tūlīt prasa, lai rāda ābolu. Šis redz, ka nav vairs tāds, kā iedots, un teic: "Tu esi man bijusi tai kambarī, kurā es tev aizliedzu iet."

Šī atbild: "Jā, es tur biju gan!"

Kungs jem šo aiz krāga, ved kambarī iekšā, nokauj viņu un uzkabina galvu uz āķi.

No rīta kungs liek nu sajūgt četrus zirgus karietē, uzsēdina kučieri uz buku, jem vēl vienu sulaini sev līdz, pats pārmaskojies, ka viņu nepazīst, un brauc projām pie vecā dārznieka. Kariete apstājas pie dārznieka mājiņas, kungs ar sulaini izkāpj no ratiem un iet iekšā. Vecīši pārbīstas un domā, ka vai pats ķeizars esot atbraucis - ko gan šis gribēšot no viņiem? Kungs sāk runāt, ka viņš grib viņu meitu precēt, ka viņš esot viens grāfs no dziļas Krievijas un viņam esot kādas divdesmit muižas, un viņam tikai trūkstot lielmātes un tad būtu viss labi. Nu vecie ir ar mieru un meita arī. Kungs liek ienest tūlīt savam sulainim dārgu vīnu un citus dzērienus un vēl uzkožamos, tad krietni pacienā savu sievas tēvu un sievas māti, un vecīši paliek lustīgi, sāk dziedāt un novēl kungam laimes.

Kungs liek meitai sēdēt karietē un kučierim pavēl braukt un aizbrauc, ka smiltis vien noput, turpat, kur jau pirmo reizi. Kungs ieved meitu istabā, bet kučieris aizbrauc savus zirgus. Šī nu redz, ka nav vis grāfa pilī, bet slepkavu mājā. No rīta izejot kungs iedod meitai ābolu un saka: "Ar to tu vari spēlēties un iet visur, kur gribi, bet tik tai kambarī neej, kur ar lūku durvis aizsietas."

Un tā viņi aiziet, šī nu domā: "Kas tur varētu būt, ka tur nav brīvi iet?"

Viņa raisa durvis vaļā un iet kambarī iekšā. Tur viņa ierauga savu māsu, divas galvas un asiņu bļodu, pārbīstas un ābols izkrīt, bet šī žigli ar rokām pasit to sāņus un ābols nokrīt pie durvu, neiekritis asiņū bļodā. Šī mundri uzjem ābolu, aizsien durvis, kā bijušas, un iet prom. Nav ilgi - pārnāk viss bars laupītāju. Kungs tūlīt prasa, lai parāda ābolu. Šī arī parāda. Ābols tāds pats, kāds iedots.

Kungs saka: "Tu esi uzticīga, mēs dzīvosim."

Nu tā paiet nedēļa pa nedēļu, tā mēnesis arī vēl.paiet. Reiz viņa saka savam kungam : viņa gribētu braukt savus vecākus apsērst. Kungs ir pilnā mierā un ļauj sapakot, ko viņa grib, un novest saviem vecākiem. Viņa pagādā lielu ķoci un tur, laupītājiem mājā neesot, pajem tās divas māsu galvas, un ieliek tai kurvī pie apakšas un virsū sapakā dārgas mantas. Nu viņa saka savam kungam, ka nu ir viss sapakāts un var braukt. Šai nu ir bail, ka tik vīrs nesāk tās mantas skatīt. Bet tas kungs neko sliktu nedomā, liek aizjūgt kučierim četrus zirgus, pajem vīnu līdz un brauc prom pie vecā dārznieka. Nobraukuši viņi iet iekšā, iet pie galda, ēd un dzeŗ. Bet tā meita saka mātei, ka kurvja apakšā būs vēl dārgākas mantas, lai viņa nenobaidās, ka tur ir viņas meitu galvas. Un tā tūlīt tiek policijai dota ziņa, lai jem vīrus, ka še ir lielais slepkavu virsnieks. Tā viņiem ēdot un dzerot, apstāj mājiņu bruņoti vīri un sajem slepkavu ar viņa sulaini un kučieri cieti. Tas pats vēlāk notika arī ar citiem slepkavām.

Meita nu dzīvo pie saviem vecākiem tālāk uz priekšu, jo mantas viņai netrūkst, ka var arī savu tēvu un māti uzturēt.

P i e z ī m e. Līdzīgu pasaku turpat Nīcā ir uzrakstījusi arī skolniece K. Jaunzeme. P.Š.