Reiz dzīvojis kāds bagāts vīrs ar savu sievu. Viņiem bijušas trīs meitas. Meitām braukuši daudz precinieku, bet viņas ne pie viena negājušas. Vecākā meita sev gribējusi vīru ar zaļu bārzdu. Kad kādu reizi viņa tā teikusi, to noklausījušies laupītāji. Viens laupītājs pielipinājis zaļu bārzdu un nāk pie vecākās meitas preciniekos. Vecāki viņam arī dod meitu un līdz lielu pūru. Meita ar znotu apsolās pēc gada atbraukt ciemā. Laupītāji meitu aizved uz savu nometni. Iedod viņai baltu olu rokā un saka, lai viņa olu glabā - olu nedrīkstot nekamā ietīt. Laupītāji viņai parādot vienu mājiņu un piesakot, ka viņa tur nekad nedrīkstot ieiet. Kad nav neviena laupītāja nometnē, meita, ziņkārības dzīta, ieiet mājiņā, kuŗā bija aizliegts iet.

Mājiņā viņa ierauga bedri, piesviestu ar nogalinātiem cilvēkiem, un uz malas saliktas cilvēku galvas. Tur ir arī vanna, pilna ar asinim. Meitai ola iekrīt asinīs un paliek sarkana. Atnāk mājā laupītāji, ierauga, ka ola ir sarkana. Viņi tūlīt zin, ka meita ir bijusi aizliegtajā mājiņā. Tā laupītāji tūlīt ieved arī meitu tanī pašā mājiņā un nocērt viņai galvu.

Vidējā meita gribot vīru ar zilu bārzdu, arī šoreiz laupītāji to noklausījušies. Atkal viens no laupītājiem pielīmē zilu bārzdu un nāk pie vidējās meitas preciniekos. Šoreiz gan vecāki negrib labprāt dot meitas, tāpēc ka jau ir pagājis gads, un vecākā meita nav atbraukusi ciemā. Bet galu galā laupītājs dabū arī vidējo meitu un lielu pūru līdz. Ar vidējo māsu notiek viss tas pats, kas ar vecāko. Arī viņai tiek nocirsta galva.

Jaunākā māsa grib vīru ar sarkanu bārzdu, arī šoreiz laupītāji to dabon zināt. Viens laupītājs pielīmē sev sarkanu bārzdu un nāk precībās pie jaunākās meitas. Bet tēvs un māte jaunāko meitu ne par ko negrib dot, tāpēc ka vecākās meitas neviena nav atgriezušās. Beidzot, pēc lielas lūgšanās, viņam izdodas arī dabūt jaunāko meitu. Viņi apsolās noteikti pēc gada atbraukt ciemā. Arī jaunākai meitai laupītāji iedod baltu olu un saka, lai glabā tāpat neietītu. Aizliedz viņai iet arī mazajā mājiņā. Bet, kad laupītāju nav mājā, jaunākā meita ietin olu mutautiņā un iet mājiņā.

Viņai iekrīt ola asinīs, bet tikai mazs sarkans plankumiņš tiek olai. Viņa ierauga uz bedres malas savu māsu galvas. Tagad viņa visu saprot. Viņa paņem abu māsu galvas un ieliek savā pūra dibenā. Atnāk mājā laupītāji un prasa viņai, lai parāda olu. Viņa arī rāda un saka, ka viņai tecējis asins pa degunu un uzpilējis uz olas. Laupītāji arī notic viņai.

Ir pagājis jau gads, kamēr jaunākā meita ir aizvesta no mājām. Viņa neliek savam vīram mieru, ka nu ir jābrauc ciemā pie tēva un mātes. Vīrs ir arī ar mieru, viņš tikai saka, ka ir jāpārkŗauj viņas pūrs un jāpieliek pilnāks un tad jāved tēvam un mātei rādīt. Pūrs tomēr līdz dibenam netiek izkŗauts un nocirstās galvas netiek atrastas. Viņi aizbrauc pie vecākiem un pārējie laupītāji arī līdz. Meita tūlīt izstāsta vecākiem, kas par lietu. Tēvs paziņo valdībai. Valdība atnāk un saņem visus laupītājus un nonāvē.