Vienam tēvam bijušas trīs meitas un tām nākuši arvien brūtgāni, bet viņas ne pie viena negājušas. Tad tēvs viņām teicis: "Kamēr es esmu dzīvs, es gribēju jūs vēl izraidīt pie vīra. Kad es nomiršu, kur tad jūs paliksit?"

"Šādus tādus mēs negribam - ja būtu kāds precinieks ar zelta bārdu, tad mēs ietu."

Nu vienreiz ieradies arī Zeltbārdis un gribējis precēt vecāko meitu. Meita bijusi ar mieru, viņš arī to apprecējis, un pārvedis savā mājā. Tur nu viņš teicis savai jaunai sievai: "Pa visiem kambariem tu vari staigāt, bet tai kambarī tev nav brīvu iet, kur durvis aizsietas ar zelta banti."

Tad viņš iedevis sievai zelta ābolu, un pats izgājis. Meita domā: "Kas gan tai aizliegtā kambarī varētu būt?"

Viņa atteisa durvis, ieiet iekšā un redz, ka visa grīda ir pārklāta ar asinim. No lielām bailēm viņai iekrīt zelta ābols asinīs. Tūliņ pārnācis arī Zeltbārdis mājā un prasījis, lai parādot zelta ābolu. Viņa arī parāda gan, bet tas bijis ar asinim. Viņš ievedis sievu tai kambarī un nokāvis.

Pēc kāda laika viņš pārģērbjas un nobrauc precēt otru meitu, bet ar to notiek tāpat kā ar pirmo.

Nu brauc pēc kāda laika atkal tāpat pie trešās meitas. Viņš pārvedis to mājā, iedevis zelta ābolu rokā, pateicis atkal par aizliegto kambari un pats izgājis laukā. Trešā meita tāpat iegājusi kambarī, kur durvis bijušas ar zelta banti aizsietas bet savu zelta ābolu iebāzusi kabatā. Tur viņa redzējusi, ka abas māsas guļ nokautas, bet ābols viņai palicis skaidrs. Pārnācis Zeltbārdis mājā un prasījis, lai parādot zelta ābalu. Tas bijis tīrs - tad viņš ar to arī apmierinājies. Kad vīrs aizgājis, viņa izgājusi laukā, raudājusi un lūgusi Dievu. Pienācis vecs vīriņš klāt un prasījis meitai: "Kāpēc tu raudi?"

Tad viņa izstāstījusi savas bēdas un sacījusi, ka nezinot pāriet vairs mājā. Vecītis iedevis viņai trīs graudiņus: vienu sidraba, otru zelta, trešo dimanta. Tad viņš vēl pamācījis : "Kad tu mūc mājā, tad nebēdz pa ceļu, kur ļaudis iet, bet tāpat pa kādu lieku celiņu."

Tā nu viņa sāk bēgt, bet mūkot redz, ka Zeltbārdis dzenas pakaļ. -Viņa izmet vienu graudiņu sev aiz muguras un tūliņ radies liels kalns, kur velns nekā pāri nevar tikt. Bet velns pārskrējis mājā, pajēmis lāpstu un sācis rakt. Izplēsis kalnu, viņš dzenas atkal pakaļ, bet meita nu izsviež otru graudiņu sev aiz muguras, kur radies liels, biezs mežs. Nu velns atkal nevar tikt cauri, bet meita bēg projām. Drīz viņa atkal mana, ka velns dzenas pakaļ un izmet beidzamo graudiņu sev aiz muguras, kur rodas liels ezers. Velns nonācis pie ezera un sāk dzert ūdeni, kamēr pārplīst, bet meita aizbēg laimīgi mājā.