9. A. 955. D. 311. M. Garkolne no 76 g. vecas J. Staleidzānes Atašienē. Latvju kultūras krāj.
Vīnam tāvam beja treis meitas. Meitas beja jau lelas un laiks juom beja pi veira īt. Uz vacuokū meitu atbraucja svuotūs laupītuojs, puorsagērbs par boguotu kungu. Tāvs beja ar mīru atdūt jam par sīvu sovu vacuokū meitu un laupītuojs ar meitu aizbraucja uz sovu pogrobu mežā. Vokorā saskrēja nu meža vēļ vīnpadsmit laupītuoji.
Ūtrā reitā laupītuojs sovai bryutei īdevja zalta uobulīti un pasacīja: "Ituo uobulīša naizlaid nu rūkom, cikom es atīšu, nu vari staiguot pa vysim vīnpadsmit kambarim, tik verīs, - divpadsmytā naej!"
Laupītuoji aizskrēja uz mežu, bet meita vīna paša staigoj pa kambarim un veras vysvysaida laupītuoju monta. Jau meita izstaiguoja vysus vīnpadsmit kambarus un īsagribēja jai pasavērt divpadsmytā kambarī.
"Taipat nikas nazynuos, ka es pasavēršu," padūmuoja meita un attaisīja divpadsmytuo kambara durovas. Kambarī karinēja cylvāku golvas un juos uobulīts vyss apsalēja ar asni. Vokorā atskrēja laupītuoji un meitas bryutgons soka: "Paruodi uobulīti!"
Meita paruodīja uobulīti un bryutgons, nikuo nasacīdams , īvedja jū divpadsmytā kambarī un atcierta golvu.
Pēc kaida laika otkon atbraucja laupītuojs uz ūtru meitu svuotūs un stuosta tāvam: "Kai aizvežu meitu uz sevi, ūtrā reitā jei izguoja pastaiguot pa mežu, un nazynu, kur jei pazuda. Vai plēsīgi zvēri saplēsja, vai kas cyts nūtyka?"
Tāvs nūticēja laupītuojam un atdevja jam ūtru meitu. Laupītuojs meitu aizvedja uz pogrobu mežā un ūtrā reitā taipat atstuoja jū vīnu pašu sātā, īdevis zalta uobulīti, aizlīgdams īīt divpadsmytā kambarī. Meita nanūcītja un īguoja divpadsmytā kambarī. Taipat uobūlīts apsalēja ar asni un vokorā jai laupītuojs nūcierta golvu un pakuora divpadsmytā kambarī.
Pēc kaida laika laupītuojs atbraucja uz tāvu pēc trešuos meitas un stuosta: "Meita, kai izguoja pastaiguot pa mežu, plēsīgi zvēri beja iztykuši uz juos un saplēsja. Tagad gon trešuos meitas žāluošu un nalaisšu vīnas pašas pa mežu staiguot!"
Tāvam žāl beja vacuokū meitu, bet darīt nikuo navarēja un jis atdevja laupītuojam trešū, jaunuokū meitu. Laupītuojs meitu aizvedja uz pogrobu mežā.
Ūtrā reitā laupītuojs īdevja meitai zalta kūrpīti un taipat pīsacīja: "Ituos kūrpītes naizlaid nū rūkom! Vari staiguot pa vysim vīnpadsmit kambarim, tik verīs - divpadsmytā naej!"
Meita apsūlēja vysu izpildīt un laupītuojs ar cytim bīdrim aizskrēja uz mežu. Meita izstaiguoja pa vysim vīnpadsmit kambarim un īsagribēja jai pasavērt divpadsmytā kambarī. Kūrpīti jei aptyna ar lupotu un ībouzja azūtē, un tik tad attaisīja divpadsmytuo kambara durovas. Meita īsavēŗa, ka kambarī karinej juos muosu golvas un gribēja aizvest tuos un paruodīt tāvam. Drēbes un lupota beja apsalējušas ar asni, bet īteituo lupotā kūrpīte beja teira. Leidz vokoram, cikom sabraucja laupītuoji, meita nūmozguoja asni nu drēbēm un, kurpīti rūkā turādama, gaidīja laupītuoju. Vokorā sabraucja laupītuoji un bryutgons prosa nu meitas: "Paruodi kūrpīti!"
Meita paruodīja kūrpīti un bryutgons soka: "Tu loba byusi bryute, tu manis paklausīji un naguoji divpadsmitā kambarī!"
"Na, es naguoju!" atbildēja meita.
Tai meita puordzeivuoja pi laupītuojim treis dīnas un caturtā dīnā soka sovam bryutgonam: "Man cīši gribis uz tāvu aizbraukt un pasacīmuot!"
"Labi, aizbrauksim! T'ikai tu pījem leidza vysaidu duorgu kleitu, gradzynu un auskaru, lai tāvs redz, pi kaida jis tevi atdevja," soka laupītuojs.
Meita dabuoja lelas kierzes (grozu), īlyka dybynā atcierstuos muosu golvas, zalta uobulīti, kūrpīti un viersā pīlyka cyta monta.
Bryutgons jautoj: "Parūodi, kū tu pīlyki tymā kierzē?"
"Vai tu man natici?" soka meita un attaisīja kierzi.
Bryutgons pasavēŗa drusku nu viersa un soka: "Aiztaisi kerzi, es jau tev tycu!"
Brauc laupītuojs ar meitu mežā pa celiņu un suoka kierzē golvas runot: "Muosiņa aizvess uz tāvu myusu golvas un paruodīs tāvam, pi kaida veira jis muysus atdevja!"
Meita nūsabeida un pīmīdzja ar kuoju pi kierzes dybyna. Golvas nūklusa, bet laupītuojs nadzierdēja, ka golvas runuoja. Tai laupītuojs ar meitu aizbraucja uz tāva sātu. Tāvs prīcīgs izskrēja uorā, satikt meitu ar znūtu, bet meita pa klusiņam īšveikstēja tāvam: "Aizej uz cīmu un paprosi, lai cīma puiši atīt!"
Tāvs aizguoja uz cīmu, atvedja cīma puišus un vysi reizē īguoja ustobā.
"Nu paruodi tāvam un sābrim, pi kaida veira tevi tāvs atdevja!" soka laupītuojs meitai.
Meita attaisīja kierzi, valk nu kierzes pa vīnai lītai un soka: "Te kleita, ar kuru man uz laulobom juobrauc; te gradzyni, kuri speidēs uz munim pierstim: te auskaras, kuras karinēs pi munom ausim; te uobulīts, kuru dēļ muns veirs nūcierta muosom golvas; te muosu golvas; te kūrpīte, kuras dēļ veirs gribēja man nūcierst golvu, bet es beju gudruoka un apmuonēju jū!"
Laupītuojs gribēja bēgt prūjom, bet cīma puiši jū sagyva un pakuoŗa uz bārza zora.