Bijusi reiz tāda māja, kur ļaudis ielikuši miroņus. Miroņu mājā iemetušies slepkavas. Slepkavām tur nebija bail, jo tur neviens nedrīkstēja iet, ka miroņi nenoķeŗ.

Vienam ceļa gājējam gadījies tur iet gaŗām. Būdams piekusis, viņš gāja iekšā. Namā viņš nekā neatrada, kā tikai zārkus, jo slepkavas bija izgājuši laupīt. Ceļa gājējs atrada vienu tukšu zārku un likās tur gulēt.

Kādu laiku gulējis, viņš dzird, kā pārnāk slepkavas. un sāk naudu skaitīt. Viņi bija atņēmuši arī vienu zobenu, par ko radās strīds. Slepkavas norunā: kas varēšot šo zārku pārcirst, tam tas zobens palikšot.

To nu dzird ceļa gājējs, ka viņa zārku cirtīs pušu. Kā viņš speŗ pa zārka vāku, tā vāks sprāgst vaļā. Visi slepkavas mūk tūliņ no namiņa laukā un skrej, ko katrs māk.

Ceļa gājējs pieceļas, paņem naudu ar zobenu, iet dziedādams mājā un tā paliek par bagātu vīru.