"Tāvs mierdams sacīja uz dālu: "Ej, dēliņ, kur īdams, naej pa mozim ceļiem."

Dāls guoja pa mozim ceļim, bet nikur natyka. Nūsaspļuovja dāls un aizguoja pa lelū ceļu. Guoja, guoja jis - atroda ustobu, tymā ustobā jis atroda tāvu ar dālu naudu skaitūt. Tāvs pīgruobja sauju naudas un īdevja jam. Tāva dāls aizguoja. Dāls uz tāva sacēja: "Zini kū, tēt? Tys cylvāks, kur mes naudu īdevēm, aizīs un pasacīs cytim, ka myusim daudzi naudas. Atīs myus i nūsiss. Skrīsim pēc juo pakaļ."

Tāvs ar dālu aizskrēja pakaļ, panuoce tū cylvāku, atjēmja naudu un ībuozja jū vīnā kambarī. Tymā kambarī beja ļūti daudz vysaidu cylvāku mīsu. Uz vyds kambara beja izrokta dziļa dūbe, kurā svīdja myrūnus. Tys cylvāks savā vītā īlyka citu cylvāku un paguldīja. Pats aizzaglobuoja kaut kur. Uz reita tāvs ar dālu īīt tymā kambarī. Tāvam vuole rūkā, jis īsit tam pīrī ar vuoli un īsvīž tū tymā dūbī, sacīdams: "Jau miris nu bailes," un aizslādz otkon kambari.

Tagad itys cylvāks staigoj, staigoj pa itū kambari un atrūn uz augšu caurumu. Augšā viņš dzierd meitenes dzīžam. Viņš ar meitiņu paleidzību teik augšā. Meitiņes vaicoj: "Kai tu te tyki?"

Viņš izstuosta vysu. Vīna meitiņa teic: "Pi muna tāva byus dreizi par mani pominkas (mirušo piemiņa)."

Viņas tāvs asūt viņa kungs. Tys cylvāks, ar meitiņu paleidzību turādamīs aiz dvīļu, teik izlaists pa lūgu uorā. Tys cvlvāks aizīt uz tū kungu, suok paleidzēt kungam pominkas gotovuot. Kad atīt tai dīna, kurā vajag nūtikt pominkom, pi tuo kunga pībrauc daudzi vysaidu kungu i atbrauc arī tys slapkava. Slapkava napazeist tuo cylvāka, bet tys cylvāks pazeist tū slapkavu. Vīns kungs atdūt vakariņas un īsasauc : "Kab kas puorsoku pastuostītu, byutu labi."

Tys cylvāks, kur paleidzēja pominkas gatavuot, īsasauc, ka zynūt skaistu puorsoku, tik ar taidu nūrunu jamas stuostīt, jo kaut vīnu vuordu teiktu pretim itai puorsokai, tam desmit reikšu par muguru. Kungi apsajamās un tys cylvāks īsuok suostīt: "Beja tai. Tāvs mierdams sacēja sovam dālam: "Juo tu īsi pasaulē, tad ej pa lelim ceļim, bet naej pa mozim ceļim!" Dāls aizīdams pasaulē, guoja, guoja pa lelim ceļim, bet nikuo nasasnēdzja. Nūsaspļuove un aizguoja pa mozu ceļu. Guoja, guoja - veras: ustoba. Īguoja tymā ustobā, veras, ka tāvs ar dālu naudu skaita. Tāvs īdevja tad dālam saivu naudas, tys i aizguoja. Dāls iz tāva soka:"Zini kū, tēt? Tys cylvāks redzēja, ka myusim naudas daudz atīs myus i nūsiss!"

"Kū jis te muļķības stuosta? Ni tai beja, ni tai byus," atteica slapkava.

Slapkavai desmit reikšu par muguru, kai nūruna beja. Cylvāks stuostēja tuoļuok: "Tāvs ar dālu aizskrēja, danuocja tū cylvāku, atjēmja naudu, ībuozja tymsā kambarī i aizslēdzja. Tymā kambarī beja izrokta dziļa dūbe, kurā beja pīsvīsts daudz myrūnu. Tys dāls sovā vītā īlyka vīnu myrūnu. Reitā tāvs ar dālu īguoja tymā kambarī, īsyta ar vuoli tam myrūnam pīrī un īsvīdja tymā dūbī. Soka: "Jau miris nu bailes." Izguoja uorā un aizslēdzja kambari. Tys cylvāks staigoj, staigoj pa tū kambari.``

"Sadūmuoja kaidas muļķības stuostīt. Ni tī tai beja, ni tī tai byus, ka cylvāks tū darītu," īsasaucja otkon slapkava.

Slapkava jau dabuoja dividesmit reikšu par muguru. Cylvāks stuostīja tuoļuok: Atrūn uz augšu caurumu un pa tū caurumu ar lelom pyulem teik augšā. Tur beja daudz meitiņu, kas rūtaļuojuos. Tuos meitiņas navarēja tikt uorā, jo viņas beja īliktas cītumā."

"lzastuostīja muļķību tys cylvāks. Ni tai beja, ni tai byus," īsasaucja trešū reizi slapkava.

Slapkava dabuoja treisdesmit reikšu par muguru. Cylvāks stuosta otkon: "Beja tai. Tuos meitiņas vaicoj: "Kai tu te tyki?" Tys cylvāks izstuosta vysu. Vīna meitiņa soka, pi šuos tāva byušūt pominkas. Un tū cylvāku izlaiž meitenes pa lūgu uorā ar dvīļim. Es tys cylvāks i beju, kur tymā kambarī beja, un tys veirs, kur sacīja, ka es muļķības stuostu, ir tys slapkava, kur jyusu meitas sagyustīja."

Tū slapkavu kungi nūsyta, atroduši pi viņa sovas meitas. Kaida viņim prīca beja, kad jī īraudzīja sovus bārnus dzeivus. Tam cylvākam, kur tuos puorsokas stuostīja, navajadzēja vairs volkuotīs pa pasauli. Viņam nyu maizes beja uz vysim laikim pa pylnam.