Senu - senos laikos pasaulē bijis ieradums nogalināt visus vecus cilvēkus, kas vairs nespējuši strādāt. Tādus nespēcīgus večus aizveduši kur tālu dziļā mežā un atstājuši vilkiem un lāčiem par barību. Paši viņi domājuši, ka vecie vīri esot viņiem tikai par nelaimi, allaž kavēdami jaunus darbus un liegdami priecīgas dzīres. Neviens nedrīkstējis paturēt mājā savus vecākus, kad tie vairs nebijuši nekādi darba cilvēki, jo citi arvien uzraudzījuši, lai vecais likums paliktu spēkā.

Vienam saimniekam arī vecais tēvs vairs nevarējis nekādu darbu darīt, bet viņš to ļoti cienījis un mīļojis, kādēļ negribējis viņu nogalināt. Tā nu viņš paslēpis savu tēvu pagrabā un pienesis tam slepeni pārtiku, lai kaimiņi to nedabūtu zināt. Tai vasarā lopiem uznākusi nikna sērga: sākuši sprāgt zirgi, govis, aitas, cūkas. Vecais tēvs devis savam dēlam padomus, lai turot tīrus staļļus un kūtis, atšķirot slimos lopus no veselajiem un dodot slimajiem tādas un tādas zāles. Tā šim saimniekam gandrīz visi lopi palikuši dzīvi, kamēr kaimiņiem ļoti daudz nobeigušies. Kaimiņu saimnieki nu brīnējušies, kas šim par laimi esot.

Uz rudens svētkiem ļaudis kavuši daudz lopu un ēduši un dzēruši vairāk dienu no vietas. Vecais tēvs atkal pamācījis savu dēlu, kā pēc sērgas lopi būšot dārgi un ļoti vajadzīgi, kādēļ šo rudeni vajagot lopus taupīt. Pavasarī šis saimnieks varējis apart visus savus laukus, bet citiem trūcis zirgu un daudz lauki palikuši neaparti.

Vasarā, ap siena laiku uznākusi stipra salna un apsaldēja rudzus. Rudenī uznākusi otra salna un apsaldējusi vasaras labību. Nu bijis visā zemē bads. Ļaudis gan vē1 kaut kā pārtikuši ar visādiem sautiem, ēdamām saknēm un mizām, bet rudzu sēklas nebijis nevienam. Žēlīgais saimnieks atkal prasījis padomu savam tēvam. Tas pamācījis dēlu: "Ŗijai tev ir gluži jauns jumts, kur ir izgājis daudz salmu. Noplēs to jumtu, pārkul tos salmus, gan tur kādu sēklas tiesu atradīsi. Iesēj graudus labi reti, asni izceros un nākošā gadā tev būs rudzu lauks."

Dēls arī visu tā izdarījis un nu kaimiņi nevarējuši saprast, kā šis atkal pie sēklas ticis. Nosprieduši, ka šim kaimiņam esot pūķis, kas visu viņu labumu pārnesot šā mājā. Sākuši šo kaimiņu labi uzvaktēt un dabūjuši zināt, ka viņš savu tēvu paslēpis pagrabā. Gājuši tūliņ pie tās zemes ķēniņa par to sūdzēties. Ķēniņš atsauc vainīgo saimnieku pie sevis un prasa: "Vai tas tiesa, ka tu esi pārkāpis veco likumu un atstājis savu nespēcīgo tēvu dzīvu?"

Šis atbild: "Atzīstos, ka esmu vainīgs."

"Kā tu drīkstēji bada laikā turēt cilvēku, kas nestrādā?"

"Zemniekam jau vajaga nevien darba, bet arī padoma. Bez sava tēva padoma, es būtu ar savu sievu un bērniem badā nomiris." Tālāku apsūdzētais saimnieks izskaidrojis, kā viņš rīkojies pēc sava vecā tēva padoma.

Nu arī ķēniņš sapratis, ka ļaudis nevar iztikt bez padoma, un ka tikai tie ir īstie padoma devēji, kas ir vairāk pasaulē redzējuši un piedzīvojuši. Tad ķēniņš izdevis atkal jaunu pavēli, ka nevienu cilvēku vairs nebūs nogalināt, un ka bērniem ir jāgādā par saviem nespēcīgiem vecākiem.