Senos laikos bijis tāds ieradums, ka vecus cilvēkus, kas vairs nespējuši strādāt, aizveduši uz mežu un tur nolietājuši. Nevienam nav bijis brīvu tādus vecus cilvēkus vēl turēt savā mājā.

Vienam vīram nu atkal bijis jāved savs tēvs uz mežu, bet viņš to ļoti mīļojis un negribējis to nogalināt. Tēvu žēlodams, viņš pataisījis savā mājā dziļu pagrabu, kur tad paslēpis tēvu un pats nesis tam katru dienu ēdienu, lai neviens nedabūtu zināt, ka viņa tēvs vēl dzīvs.

Reiz tai zemē uznācis liels bads, ļaudis apēduši visu sēklas labību un rudenī vairs nebijis rudzu ko sēt. Dēls izstātījis arī savam tēvam pagrabā par lielo postu. Tēvs pamācījis savu dēlu; lai noplēšot rijai jauno jumtu pārkuļot vēl reiz jumta salmus, gan tur vēl būšot kādi graudi. Dēls to izdarījis un dabūjis vēl tik daudz rudzu, ka varējis kādu tīruma gabalu apsēt.

Tad uznācis liels sausums un ļaudim sācis trūkt ūdens. 'Tēvs atkal devis dēlam padomu, lai apskrienot ap savu zemi trīs reiz apkārt, tad akā radīšoties ūdens. Dēls tā izdarījis un tā viņa akā atkal parādījies ūdens.

Kaimiņi nu brīnījušies, ka visiem ir bads un ūdens trūkums, bet šim saimniekam netrūkst ne rudzu, ne ūdens. Gājuši pie viņa prasīt, kā tas nākot. Saimnieks nu izstāstījis taisnību, ka viņš savu veco tēvu esot paslēpis pagrabā par padoma devēju.

No tā laika nu ļaudis sapratuši, ka veci cilvēki ir vairāk pasaulē piedzīvojuši un var derēt saviem bērniem par padoma devējiem. Tad nu arī ļaudis vairs nav veduši savus vecos tēvus uz mežu nogalināt.