Vecos laikos Vidzemē dažreiz daudz gadu no vietas bija bada gadi. Un tā vienreiz atkal beidzamie labības apcirkņi bija iztukšoti. Tad visi jaunie un spēcīgie sapulcējušies un nosprieduši, ka vecie un nespēcīgie nokaujami, lai mazāk ēdāju paliktu un lai maize aiztaupītos.

Sapulcēto starpā bija arī kāds jauneklis, kas savu veco tēvu stipri mīlēja. Viņš savu tēva nenokāva vis, bet noveda viņu dziļā mežā, vientuļā vietā. Tur tas slepeni tēvu ēdināja, atraudams sev kumosu. Ilgi saēdināja, jo bada laiki nemaz negribēja mitēties. Un kad viņi taču reiz bija mitējušies, tad atkal jauns posts klauvēja pie durvim: visa sēkla bija apēsta, nebija ne grauda ko zemē sēt.

Atkal visi sapulcējās, spriezdami, kur sēklu ņemšot. Sprieda, sprieda - neviens nevarēja padoma atrast, un nu jau daži sāka nožēlot, ka vecos neapdomībā apkavuši, jo vecie daudz esot piedzīvojuši -- tiem laikam tādā lietā padoma nebūtu trūcis. Un tā nu izspriedušies, izžēlojušies, visi bez cerībām atkal izklīda; bet labais jauneklis neteica nekā, aizgāja uz apslēpto vietu pie tēva un prasīja tam padoma. Tēvs teica, lai ejot uz māju un taisot zemi gatavu! Labi. Kad zeme bija gatava, dēls atkal vaicāja tēvam, kur nu sēklas ņemšot. Tēvs pamācīja, lai ejot uz māju un noplēšot visus jumtus! Tur būšot vēl kādi graudi palikuši neizkulti - lar noplēstos salmus labi izkuļot, tad sēklas dabūšot. Šo, pa graudam savākto sēklu, lai izsējot labi reti, labā auglīgā gadā labība stipri cerojot, gan saaugšot diezgan bieza kārta.

Dēls priecīgs griezās uz māju un darīja, kā tēvs bija pamācījis : izkūla jumtu salmus, iesēja labi reti un - ko domāt - otrā gadā pļāva itin brangus rudzus. Citi ar tukšu vēderu skatījās badam acīs - šim maize kā jā. Nu vaicāja gudrajam jauneklim, kur šis sēklu ņēmis. Izstāstīja, ka šis tēvu neesot nomaitājis, bet paslēpis, un kā tēvs tādu un tādu padomu piedevis.

Tad tūliņ visi citi uzstāja, lai veco prātīgo tēvu vedot no meža mājā, celšot tādu veci par savu valdinieku, kas tik gudrs. Labi. Bet tad tai reizē jaunie vēl nosprieduši vecos nekad vairs nemaitāt. Jaunie esot maz piedzīvojuši, vecos nokaudami, nokaunot dažu labu padomu līdz un tā maitātāji paši sev atriebjoties.