Visi ļauds soka, kā kotrā molā sovs īrodums, kotram cylvākam ira sovs pruots. Vīnā vītā beja īrodums nūsyst vacus cylvākus, lai viņi par velti maizi naāstum, ja navar struoduot. Laikam i poši vacī cylvāki lyudzjās, zynoms viņim gryuti beja dzeivuot - gaidi, kamēr tev īdūs āstu vai dzert. Dzevuojis vīns cylvāks, viņam beja daudz bārnu, un vysi taidi lobi. Pavysam vacs palyka tāvs, bet viņi viņu klausuos, un jū tura gūdā: Bet kaimiņi suoka runuot viņiem, lai jī sovu vacū tāvu nūsystu, lai par velti maizi naād, tuopēc ka jis ļūti vacs un nikam vaira naderīgs.

Žāl viņim sova vaca tāva. Nūglobuoja viņu pogrobā, un slapani nosoj uz turīnī viņam āst un dzert. Ilgi dzeivuoja vacais pogrobā. Guļ sev uz solmim un lyudz Dīvu, un kod kaimiņi aizīt pi dorba, jis tod izlein nu pogroba un pasaver uz spūžas saulītes, pasasyldas un otkon lein pogrobā. Mozī dālu dāli, atnas viņam ūgu un jis ād un stuosta viņim posokas. Un vēl atīt da viņam jaunas meitas, padzīd viņam dzīsmu. Un dāli jau arī ar buordom bīži atīt pi vaca tāva parunuot ar viņu par saimnīstību un paprosa vacam: "Kod nu kur kaut kuo sēt, kai lobuok apstruoduot laukus, kai dasavērt por lūpim."

Vacais visu ku jīm pateic; vysu pamuoca. Dzeivdoj sev vacais tāvs, bet bārni un bārnu bārni prīceigi. Bet tymā molā īsastuojas lels bods. Visi lūpi aizguoja būjā. Nava i vaira nu boda cylvākim kū āst. Nas bārni vacam tāvam pādējū maizi, bet jis viņim soka, lai jī nu ākom nūplēš jumtus un izkuj tūs solmus. Paklausīja bārni vaca tāva, nūplēsa jumtus un suoka kult solmus. Veras jau rejā tik daudz graudu, ka pītiks maizes leidz jaunai ražai.

Prosa kaimiņi, nu kurīnes pi viņim ir maize. Jis pastuostēja, ka jūs izmuocēja vacais tāvs, kuru ji nūglobuojuši pogrobā. Aizīt vysi kaimiņi, vāci un jauni, uz pogrobu pī vaca un iznesa viņu nu turenas uz rūkom. Ilgi vēļ pēc to dzeivuoja vācais tāvs. Un nu tuo laika puorstuoja kaut vacus cylvākus, bet suoka viņim kolpuot, dasavērt viņus un gūdinuot.