Senos laikos bijis tāds likums, ka visiem tiem, kam jau sešdesmit gadu, bijis jāmirst. Reiz gan valdījis kāds labs valdinieks, kas šo likumu atcēlis. bet uznākuši bada gadi un ķēniņi viens otram palīdzējuši. Arī labajiem nu atkal bijis jāievēro tas pats likums savās zemēs.

Tanī valstī dzīvojis viens turīgs saimnieks, kam bijis vecs tēvs, tuvu pie sešdesmit gadiem. Bet tēvs bijis ļoti gādīgs un dēls to negribējis nelaikā nobeigt, tomēr zinājis, ka draud sods, ja neizpilda likuma. Labais tēvs viņam vienmēr devis padomus.

Reiz dēls pats jautājis tēvam, ko lai šis darot, jo negribot tēvu nogalināt, un tēvs teicis, lai siena kaudzē viņam iztaisot būdiņu, viņš tad tur dzīvošot. Tā arī labais dēls darījis, un ar bailēm katru dienu nesis tēvam ēdienu, jo visi jau runājuši, ka viņa tēvs arī vecs.

To pašu gadu nebijis nekādas ražas: visiem lauki tukši. Atnācis pavasaris, neko pašiem ēst, neko zemē likt. Kādu dienu atkal dēls sūdzējis tēvam savas bēdas. Tēvs teicis, lai taču labi tīri izslaukot visus apcirkņus, visas šķirbiņas, gan kādu graudiņu atradīšot un to iesēšot, tad būšot citam gadam vairāk sēklas.

Dēls arī tā izdarījis, bet atradis maz graudu. Pienācis rudens - lauki atkal gluži tukši. Tomēr ziemu vēl šā tā pavadījuši. Atnācis pavasaris. Dēls atkal lūdz tēvam padomu un tēvs

pamāca arī šoreiz, lai noplēšot no jumtiem salmu kūļus, un lai labi smalki sakuļot, gan jau viņos kāds graudiņš būšot paslēpies. Tad lai visus tos smalkumus iesējot zemē, varbūt ka Dievs palīdzēšot. Dēls labi pārdomājis, nolēmis arī šoreiz, kā jau vienmēr, tēvam klausīt. Jau visi mājenieki brīnījušies, bet bada laikā varbūt notiek brīnumi. Sasmalcinājuši smalki smalki rijas jumtu un iesējuši ar. Nu tavu brīnumu! Pēc pāris nedēļām jau rudzi sazēluši!

Kaimiņi jau domājuši ko sliktu, un nu atkal jaunas bēdas. Ja nu dabūn ķēniņš zināt, ka viņa tēvs vēl dzīvs, tad abiem nāve. Drīz arī ķēniņš dabūjis zināt par kuplo rudzu druvu un braucis pats pārliecināties. Saticis saimnieku un prasījis, kur šis sēklu ņēmis. Gan negrib teikt, bet melot ar nedrīkst. Beidzot viņš teicis, ka sēklu dabūjis tā, ka neesot ķēniņa izdotos likumus klausījis. Viņš nu baidījies, ka būs jāmirst, bet ķēniņš gribējis visu skaidri izzināt. Nu beidzot saimnieks arī pateicis, ka viņa tēvs jau esot pāri sešdesmit gadiem, un tomēr vēl dzīvs, tas esot šo pamācījis, kā pie sēklas tikt.

Tūlīt ķēniņš teicis, lai ved šurp veco vīru, nekas ļauns nenotikšot. Dēls arī paklausījis uņ vecais tēvs visu izstāstījis. Ķēniņš lūdzis, vai nevarot arī viņam ko pastāstīt. Nu kāpēc gan nevarot? Bet neesot nekas labs. Nu ķēniņš visādā ziņā grib to zināt.

Vecais arī stāsta: "Drīz būs lieldienas un lieldienas rītu tu mirsi, bet ne tā kā visi cilvēki mirst, tevi nozāļos."

Nu ķēniņš sācis prasīt: "Vai to vēl nevar kautkā novērst?"

"Var jau gan," vecais atbild, "bet tad tev sestdienas naktī jāiet zagt."

Ķēniņš gan domā, grūti būs, bet apņemas ar iet zagt. Tiklīdz pārbrauca mājās, tūlīt parakstīja likumu, ka viņa valstī nedrīkst nevienu cilvēku nokaut, sevišķi vecu, lai dzīvo, cik katram nolikts.

Ķēniņš nevienam neviena vārda nav bildis par savu nodomu. Pie laika jau iegādājies zagļiem piemērotas drēbes un ar trīsām gaidījis lieldienas nakti. Beidzot tā arī pienākusi tumsa, vējaina. Izgājis pa šaurām ieliņām un redz, kāds tumšs stāvs stāv pie stūŗa. Liekas, ka ko runātu. Beidzot pielien klātāki un apprasas, vai šis esot draugs vai ienaidnieks. Saprotams, ķēniņš atbild, ka draugs. Nu tad jau varot iet abi reizē. Zaglis nu prasot ķēniņam, kur šis gribot iet? Ķēniņš tikai drošs savās mājās, tādēļ arī to vedina uz ķēniņa pili, viņš tur labi visus ceļus pazīstot. Zaglis gandrīz vai piekauj ķēniņu - vai tad tagadējais ķēniņš kādam ko ļaunu darot? Pie tā nu gan šis neiešot, tik laba cilvēka. Tad jau labāk viņš vedīšot, kur varēšot dabūt ko tik gribēšot. Bet visvairāk viņš tik grib dzirdēt, ko nelieši runājot. Neko darīt, gājis arī ķēniņš līdz. Aizgājuši pie viena ministra. Tur bijušas lielas greznas viesības. Zaglis pievedis pie šaurām trepēm un teicis, lai nu šis rāpjas augšā. Ko nu darīt? Ķēniņš ne soli. Zaglis atkal iegrūdis dunku sānos nu rāpies pirmais.

Beidzot uzvācis arī šo. Norājis, kas šis par zagli esot, ka neprotot pat kaķa gājienu. Bet nu būšot jau viss labi, lai tik šo klausot. Gājuši pa augšējo telpu kā peles. Zaglis pievedis pie kādas gaišas vietas un teicis, lai nu šis tik liekas uz vēdera un kādu laiciņu paklausās. Nu ķēniņš ieraudzījis visus savus ministrus. Tie sprieduši par svētku rīta apsveikšanu pie ķēniņa. Kad ķēniņš būšot visu noklausījies, lai runātājs sniedzot vīnu. Tad pēc kādas stundas, ķēniņš būšot auksts.

Ķēniņam to dzirdot, mati cēlušies stāvus. Viņš jau gribējis sākt uz šiem ko teikt, kad atkal dabūjis sitienu, lai paliekot klusu. Drīz kāpuši zemē. Zaglis pajēmis dažas sudraba lietas. Kad izgājuši no pilsētas, tad zaglis ķēries pie mantas dalīšanas Gan ķēniņš negribējis neko ņemt, bet pretrunas nelīdzējušas. Ķēniņš vēl apprasījies, kur šis biedrs dzīvojot, viņš gribot vēl kādu reizi iet kopā. Šo reiz neesot laba dūša bijusi. Zaglim bijušas citādas bēdas. Tas tik domājis, ka varētu paziņot ķēniņam, lai nedzeŗ biķeri, bet kas nu viņu, zagli, klausīšot? Zaldāti saņemšot tik cieti un diezgan.

Ķēniņš atvadījies un aizgājis un slepenībā savācis zaldātus.

No rīta visi ministri klāt. Viens tur apsveikšanas runu, ko ķēniņš gluži mierīgi uzklausās. Beidzot sniedz šim biķeri. Viņš to satveŗ, bet nedzeŗ un saka: "Esmu vienmēr dzēris no sava biķeŗa, lai šo reiz tas tiek Jums, mans draugs!"

Ministram izkrīt biķeris no rokām, citi bēg, bet visur zaldāti priekšā. Visus noziedzniekus apcietina un ķēniņš paliek sveiks. Atkal ķēniņš savāc zaldātus un pats tos ved pie sava naktsbiedra. Šis, nabadziņš, tā guļ, ka nav ne ar bungām uzceļams. Beidzot pamožas, ierauga zaldātus, grib bēgt, bet nekur nevar. Pienāk ķēniņš, sniedz roku un saka, ka šis esot pagājušas nakts biedrs. Esot pats ķēniņš, lai nebīstoties! Tikai no viņa palīdzības tas vēl esot dzīvs. Tomēr zagli nevar nekādā veidā dabūt pie saprašanas. Kēniņš ar zagli iesēžas karietē, pavēl labi apsargāt un brauc uz pili. Tur abi iet atsevišķā istabā, ķēniņš pārģērbjas atkal par zagli un nu tik pēdējais šo pazīst. Ķēniņš izstāsta visu visos sīkumos un teic: "Mans draugs, uzticamāka biedra par tevi man nav, tādēļ lūdzu palikt par manu padoma devēju."

Gan zaglis visādi aizbildinājies, ka nekā nezinot, bet tomēr beidzot uzaicinājumu piejēmis. Vēlāk izrādījies, ka tas nav vis bijis nekāds zaglis, bet kādreiz ķēniņa ministru sodītais sulainis. Par to ķēniņš bijis ļoti laimīgs.

Kādu dienu ķēniņš ar savu draugu braukuši apmeklēt veco vecīti, bet viņam par lielām bēdām, vecītis nomiris jau lieldienas rītā teikdams: "Es esmu mūsu ķēniņu glābis no bada un no nāves, lai dzīvo laimīgs!"

No tās reizes ķēniņš bijis mīļš viesis saimniekam. Gadiem uz priekšu ejot valsts uzplaukusi acīm redzot. Nabagiem klājies arvien labāk un zagļu un noziedznieku skaits mazinājies. Visā valstī katru lieldienas rītu apsveicinājuši ķēniņu un vēlējuši tam vēl ilgi ilgi dzīvot. Tā arī noticis, jo labais ķēniņš piedzīvojis baltu galvu.

P i e z ī m e. Šī pasaka, kā redzams, ir paplašināta ar kādu jaunāku laiku stāstu P. Š.