1. A. 1000. 1007. 1134. D u n d u r s P a t s", 1878.g. 41. (l6).

Divi brāļi gājuši reiz vietas meklēt. Viens iegājis kādā muižā un tur ar kungu saderējis. Norunājuši ar kungu tā: kuŗš papriekšu palikšot dusmīgs, tam deguns jānogriežot. Kungs tūliņ otrā dienā sūtījis puisi ganos un nedevis nemaz maizes līdz. Vakarā kungs gājis puišam pretī un piedāvājis viņam stopā ūdeni, lai nodzeŗoties. Kur nu neēdis dzers? Tā arī puisis nedzēris. Pungs prasījis, vai šis dusmīgs, uz ko puisis atbildējis, ka neesot vis dusmīgs. Ir vēlāk vakarā nav ēst devis.

Otrā dienā licis atkal ganos iet bez maizes, un nācis atkal ar ūdens stopu pretim un piedāvājis dzert, bet puisis nedzēris. Kungs prasījis, vai dusmīgs esot, uz ko puisis atbildējis: "Kā nu dusmīgam nebūt, jau divas dienas neēdis un vēl dzert dod!"

Kungs nogriezis puisim degunu. Puisis ar vairs nedzīvojis un gājis projām. Uz ceļa saticis ar savu otru brāli, kas prasījis, kur šā deguns palicis. Viņš tam ar visu izstāstījis, ka muižā ar kungu tā saderējis, ka tam, kam papriekšu dusmas ronas, deguns jānogriežot. Kungs viņam divas dienas nedevis ēst un vēl vakarā nesis ūdens stopu, lai dzeŗot. Kad nu kungs viņu prasījis, vai dusmīgs esot, viņš atbildējis: "Zināms, vai tad nu bez dusmām!" Un tā tad kungs šim degunu nogriezis.

Otrs brālis nu iet uz to muižu, sadeŗas atkal tāpat ar to kungu, ka tam, kas pirmais dusmīgs, deguns jānogriež. Kungs liek viņam tāpat ganos iet. Puisis, uz ganiem iedams, paņēmis uguni, podiņu un sāli, kurinājis uguni, nokāvis jēru, vārījis gaļu un ēdis. Vakarā, ka sadzinis lopus mājā, gājis kungs ar ūdensstopu, bet puisis izdzēris un sacījis : "Kaut vēl vairāk būtu bijis!"

Kungs ai viņam nedevis vakariņas nemaz. Rītu kungs lics atkal ganos iet. Puisis nokāvis atkal vienu jēru un vārījis. Vakarā nācis lielskungs tāpat ar ūdensstopu. Puisis par ūdeni lielkungam pateicies un sacījis: "Kaut jel lielskungs uz ganim būtu atnesis pretī!"

Kungs prasījis, vai dusmīgs esot, uz ko puisis atbildējis : "Nemaz!"

Lielskungs ir trešo dienu licis ganos iet, un puisis vienmēr kāvis pa jēram. Pēdīgi dabūjis lielskungs zināt, ka puisis jērus ganos kaunot, un prasījis', kāpēc šis tā darot. Puisis atsaucies: "Vai lielskungs par to dusmīgs?"

"Neesmu vis dusmīgs," atteicis kungs, un nav viņu vairs ganos sūtījis, bet licis, lai zirgus pucējot un lai karīti iesmērējot. Puisis ai ņēmis izdarīt, nogriezis visiem zirgiem krēpes un asti un izsmērējis karītei iekšpusi un ārpusi ar darvu. Kungs gājis skatīties, vai puisis šavu darbu labi padarījis, un visu to redzēdams, brēcis pilnā kaklā, lai tūliņ ejot prom. Puisis prasījis, vai kungs par to dusmīgs esot. Kungs atbildējis, ka neesot vis dusmīgs.

"Kad kungs nav dusmīgs, tad jau es ar' vēl projām neiešu," atteicis puisis. Kungs, viņu projām nevarēdams dabūt, iedzēris miega zāles un izlicies par nomirušu. Lielmāte gan teikusi puisim, ka lielskungs nomiris un lai šis tak tagad virzoties projām, bet puisis atteicis, ka viņš vēl gribot savu lielkungu nomazgāt un zārkā ielikt, jo citādi viņš projām neiešot. Lielmāte ar' paļāvusi to vaļu, lai mazgājot. Puisis novārījis labu karstu ūdeni un uzdrāzis lielkungam virsū. Lielskungs stāvus kā miets. Puisis nu prasījis, vai lielskungs par to dusmīgs. Lielskungs turpretim atteicis, ka neesot vis dusmīgs. Pēdīgi kungs lūdzis ar lūgšanu, lai projām ejot; bet puisis tik prasījis: "Vai lielskungs par to dusmīgs?"

Galu galā atdevis lielskungs visu savu naudu, un tad puisis aizgājis projām.