3. A. 1000. 1010. 1007. K. T a r z i e r i s, D r u v i e n ā, B r ī v z e m n . "S b o r ņ i k", 12, 11. LP, VII. I, 801, 21.

Reiz Rūķis ar Lietuvēnu tiepušies: kuŗš no viņiem tas pārākais apkalpotājs? Nogājuši pie viena Žīdu kunga. Bet Žīdu kungs viņus tikai ar tādu norunu pieņēmis par sulaiņiem, ka tik sulainis, tik arī kungs pats nekad nedusmotos; ja kuŗš katrs dusmojas tam pirmo reizi ausis nost, otru reizi daži pirksti nost un ja vēl dusmojas, tad arī deguns nost. Labi. Rūķis pirmais aizgājis Žīdam kalpot. Bet lāgā jau neklājies : - Žīds - bijis, kur nebijis - rīko vienu darbu pēc otra un nedod ne ēst, ne dzert. Galu galā Rūķis, nevarēdams paciest sadusmojas. Viņam nogriež ausis, pēc tam pirkstus un beidzot arī degunu. Rūķis aizmūk no Žīda. Tagad Lietuvēns aizgājis Žīdam kalpot. Viņam darbi gluži citādi vedas. Žīds sūta Lietuvēnu iesvaidīt ori. Lietuvēns paņem darvu, uzkāpj uz ori, iesvaida visu ori ar darvu un atlikumu vēl ielej orē iekšā. Žīds - nodomājis braukt pie otra kunga sērst ielec orē un notraipās kā lopiņš. Bet kad Lietuvēns ievaicājies Žīdam: "Ko, vai tu dusmīgs esi?" - tas atteicis zobus sakodis: "Ne, dusmīgs neesmu!" Pēc tam Žīds sūtījis to lopus ganīt, piesacīdams: "Gani tā, kā lopi palēkdami nāk mājā!" Labi. Lietuvēns aplauzīja lopiem kājas, tā ka lopi lēkdami, klibodami pārskrēja mājā. Žīds savus lopus aplūkodams gluži zils no dusmām; bet Lietuvēns viņam vaicā: "Ko, vai tu uz mani dusmīgs esi?" , Žīds atbild: "Nē, nē, nē!" Un nu Žīds nedod Lietuvēnam ne darba ne arī ēst. Tad Lietuvēns sāk no viesnīcas ņemt, kas tikai tie labākie ēdieni, dzērieni uz sava kunga rēķina un dzīvo zaļi. Te gada galā sāks tikai Žīdam parādnieki uzbāzties. Žīds izskrien no istabas kā ārprātā pie Lietuvēna un dunckā to ar dūri pa muguru. Bet Lietuvēns žigli apcērtas apkārt, sacīdams: "Paldies, paldies! pajokoties jau var drusku!" un mizo ar rungu tā Žīdam sāņus, ka tas gaŗ zemi un nu, dusmās neapķerdams, sāks tikai rāties, lamāties. Lietuvēns tūliņ nogriezis Žīdam ausis. Pēc tam iegājis istabā, paņēmis Žīda naudu, aizmaksājis parādniekiem, paturējis arī savu algas tiesu un atlikušo naudu - rubļi divi - atdevis Žīdietei. Bet pa tām starpām Žīds atkal bij atžirdzis un tiklīdz Lietuvēns grib aiziet, viņš - nojēgdams kā nu sulainis viņu apstrādājis - skrien tam pakaļ. Lietuvēns pagriezies vaicā: "Ko, vai tu dusmīgs esi?" Žīds vēl jo trakāki sāk lamāties - un nu pazaudē pirkstus, pazaudē ir degunu. Bet Lietuvēns aiziet smiedamies.

P i e z ī m e. Lietuvēns un Rūķis gan laikam ir tīšām ielikti. P. Š.