4. A. 1000. 1011. 1007. 1010. S a r ž a n t u K r i š u s, B l i d e n e s P ū c ē n o s Jkr. 1893, II, 2-8, 5, LP, VII, I, 806, 24.
Reiz Blīdenē kādam tēvam bijuši trīs dēli: divi gudri un viens muļķis. Abi gudrie brāļi savu muļķa brāli visādi piezobojuši; kad bijuši kādas aplamības, vai nedarbus padarījuši, par kuŗām tēvam bijis jāsaskaistas un jādusmojas, tad gudrie vainu katru reizi uzkrāvuši muļķīgajam brālim. Tēvs sācis dēlus darbos vairāk uzlūkot un tā pienācis, ka nevis: muļķīgais dēls, bet abi gudrie visos nedarbos tie vainīgie. Par to nu gudrie muļķīgo ne acu galā neieredzējuši un piezobojuši, kā vien tikai varējuši. Tēvs nezinājis vairs, ko iesākt, ko darīt. Tādā nelaimes brīdī atkūlies prūšu kungs un sacījis, ka šim vajagot darbinieku. Tēvs par to bijis itin priecīgs un sācis līgt savus dēlus prūšu kungam par darbiniekiem. Prūšu kungs salīdzis visus trīs ar to nosacījumu, ka darbs jāstrādā, kādu tikai viņš likšot, un ka rāties, dusmoties nedrīkstot, ne prūšu kungs, ne arī darbinieki; ja kuŗš sākšot ķildoties un dusmoties, tam jānogriežot ausis un deguns. Kuŗš no dēliem visus nosacījumus vislabāki izpildīšot, tas dabūšot pūru naudas. Tēvs dēliem cieši piekodinājis, ka lai kungam iztopot, kā un kur tik varēdami, arī viņš to vislabāki ieredzēšot.
Vispirms prūšu kungam gājis kalpot viens no gudrajiem brāļiem. Prūšu kungs licis viņam strādāt dienu un nakti tos smagākos darbus bez atpūtes un vēl nemaz nedevis ne ēst, ne dzert. Dēls beidzot nevarējis izciest un sācis prūšu kungu lamāt un gānīt. Par to prūšu kungs viņam nogriezis abas ausis. Otrs gudrais brālis, dusmodamies par pirmā neizturību, sacījis: "Ko nu, leitis, nevari ķeipt nevienu nedēļu, redzēsi, kā man labi sviedīsies!" Bet otram tā pati nelaime bijusi: pārnācis arī bez ausim un deguna.
Nu bijusi reiza trešajam, muļķīgajam dēlam iet pie prūšu kunga kalpot. Bet muļķīgajam dēlam klājies pavisam citādi. Prūšu kungs viņu sūtījis kāpostus apsist. Dēls paņēmis lielu rungu, iegājis dārzā un zvēlis ar to pa kāpostu galviņām tā, ka visas palikušas drumslu drumslās. Prūšu kungs, to redzēdams, bijis pilns dusmu un spļāvis zilu, melnu. Dēls prasījis: "Kāpēc kungs tā dusmojas?" Prūšu kungs atrūcis, ka viss esot labi. Nu prūšu kungs sūtījis viņu zirgus izsukāt un ratus izsmērēt, jo gribējis braukt ciemoties. Dēls paņēmis lielu kārpuču, iegājis zirgu stallī un ar to mietējis zirgus, ka vai no ādas lai sprāgtu laukā. Kad gājis ratus smērēt, tad paņēmis darvu un ar to noķempējis visus ratus; atlikušo darvu vēl ielējis ratu dibinā. Tiklīdz prūšu kungs iekāpis ratos, tas noķēzījies kā lops. Par tādu nedarbu prūšu kungs plīsis no dusmām. Bet dēls ņirgādamies uzprasījis. "Ko nu par niekiem ies dusmoties?" No tā brīža prūšu kungs muļķīgajam nemaz vairs nelicis strādāt. Dēls ēdis, dzēris un gulējis un tā dzīvojis bez bēdas.
Kādreiz prūšu kungs turējis lielas dzīŗas. Viņam nepaticis, ka muļķīgais tēva dēls bez nekāda darba pa viesu pulku apkārt vazājies, tāpēc pielicis viņu par viesu saņēmēju ar to nosacījumu: "Manus viesus tev būs uz to stingrāko saņemt un viņus tā apkalpot, ka viņiem pašiem sev nav ne roka jāliek klāt!"
Labi. Dēls nostājies pie durvīm un kuŗš no viesiem vēris durvis vaļā, to sagrābis ar joni, nosviedis gar zemi un plēsis ar varu drēbes nost. Par to prūšu kungs tā sadusmojies, ka dēlam ar zābaku spēris mugurā. Dēls sacījis: "Nekas, tagad mums ir vaļas diezgan tā pajokoties." Bet prūšu kungs nelicies ne dzirdēt sācis dēlu gānīt un lamāt un dzinis prom. Dēls sacījis: "Nu taču vienreiz kungs ir dusmīgs uz mani!" paņēmis nazi un nogriezis kungam abas ausis ar degunu. Dēls pārgājis priecīgs un vesels mājās un tapis no tēva ar prieku saņemts.