5. A. 1000. 1003. 1012. 1685. 1006. 1120. M. Š i m i ņ š n o A. Z ī b e r g a Etn. IV; 1894. LP. VII, I, 803, 23.

Vienam nabaga saimniekam bija trīs dēli. Un lai gan tie, kā arī pats tēvs, visādi encējās un pūlējās, tomēr nekurp uz priekšu netika. Te par laimi pieteicās kāds svešinieks, ka gribot ņemt māju nomā. Tēvs un dēli bija ar svešinieka priekšlikumu mierā un visi trīs dēli: Juris, Krišus un Mārtiņš, salīga pie svešā nomnieka par puišiem. Nolīgums bija tāds, ka ne saimnieks, ne puiši nedrīkst teikt, ka tie viens uz otru dusmīgi: ja puisis teiktu uz saimnieku, ka tas ir dusmīgs, tad saimniekam brīv izdīrāt no puiša muguras vienu sleju ādas tin arī otrādi. Kamēr viens puisis strādā, tikām abi pārējie var atpūsties. Tāds bija līgums.

Pirmajā dienā piestājās pie saimnieka - kas cits nebija kā pats velns - vecākais dēls Juris. Saimnieks tam iedeva arklu, kam bija aizjūgti divi vērši, un sūtīja to art. Jāaŗ bija tur, kur saimnieka kuņa skries - tikai tai arvienu pakaļ. Tiklīdz kā saimnieks attaisīja sētas vārtus, kuņa devās ar šalti pa tiem ārā un skrēja pa ciņiem, krūmiem, mežiem, gravām un celmiem. Protams, ka Juris tai ara aizvienam pakaļ, tik ko spēdams arklu turēt. Kuņa skrēja visu dienu un neapstājās nemaz, pat arī ēst tam saimnieks nenesa. Vakarā kuņa devās uz mājām. Saimnieks vārtus atslēdzis, turēja rokā stopu ar ūdeni un piedāvāja to Jurim, teikdams, ka tas visu dienu ardams gan būšot izslāpis. Juris atbildēja, ka tas netik vien izslāpis. bet no bada arī gandrīz nomiris. "Juri, vai tu dusmīgs?"

"Kā tad nebūs dusmīgs? Visu dienu liek strādāt un nedod ēst," atteica Juris, un saimnieks tam izdīrāja siksnu no muguras. Rītā kalpoja saimniekam Krišus, kam akurāt tikpat prasti izgāja kā Jurim.

Trešajā dienā kalpoja saimniekam Mārtiņš, ko saimnieks tāpat kā abus vecākos brāļus, sūtīja art. Bet Mārtiņš nebija tāds tūļa kā abi vecākie brāļi. Bez tam tas arī vēl cirvi aizbāza aiz jostas. Saimnieks, cirvi ieraudzījis, prasījis Mārtiņam, ko ar to būšot darīt. Mārtiņš teicis, ka cirvi paņemot līdz ko sakņu pārcirst, jo tad būšot vēršiem vieglāki vilkt.

Tiklīdz kā saimnieks vārtus attaisījis, kuņa tūdaļ sākusi skriet pa celmiem un mežiem. Protams, ka tas Mārtiņam nemaz nepaticis, tādēļ tas apturējis vēršus un dzinies kuņai pakaļ. To noķēris, tas viņu neganti sācis slānīt, teikdams: "Skrej pa laukiem! skrej pa rudziem, miežiem! skrej pa liniem! bet neskrej pa celmiem un mežiem!" Mārtiņš kuņu tikam pēra, kalēt tā apsolījās skriet tikai pa laukiem un sējumiem.

Mārtiņš, uz saules lūkodamies, novēroja, ka jau varētu būt pusdienas laiks, uzsauca kuņai, lai apstājas, un apturēja vēršus. Uz māju pusi palūkojies un redzēdams, ka neviens tam launaga nenes, tas ar cirvi nosita vienu vērsi, sacirta gabalos, uzkūra uguni un uz tā izcepa vērša gaļu un krietni paēda. Dūšu šitā uzpravījis, tas nolikās dienvidu gulēt. To nogulējis, tas sāka atkal art. Bet kuņa, no bailēm un pēriena piekususi, skrēja agrāk uz mājām. Kad tā šoreiz pie vārtiem pieskrēja, nebija saimnieka priekšā kā citām reizēm, tādēļ kuņa pa vārtu starpu ielīda sētā. Mārtiņš, to ieraudzījis, paķēra cirvi, nosita vērsi, sacirta gabalos un gabalu pēc gabala bāza pa vārtu starpu sētā kuņai pakaļ. Pēc vērša tas arī ar arklu tāpat darīja. Te arī pienāca saimnieks: "Mārtiņ, ko tad nu tu dari?" tas sauca.

"Te jau ta kuņa ieskrēja!" atteica Mārtiņš vienaldzīgi.

"Mārtiņ, vai negribi dzert?" kungs jautāja, domādams Mārtiņu sakaitināt.

"Paldies! dodiet tikai šurp!" Un Mārtiņš, ar gardu muti ūdeni izdzēris, jautāja: "Kungs, vai jūs dusmīgi par to?"

"Ne, ne, it nemaz, Mārtiņ!"

Rītā saimnieks lika Mārtiņam ratus sataisīt, ka var braukt. Saimnieks ar saimnieci, ratos iekāpuši, pieteica Mārtiņam: "Tagad mēs aizbraucam uz balli. Tu paliec mājās, apkop bērnus, apsargā klēts durvis un izvāri citrona zupu. Pēc tam nāc mums pakaļ. Bet tu ballē nenāci man klāt - meti tikai ar acim, gan tad es redzēšu!"

Velns aizbrauca. Mārtiņš palika mājās un strādāja lieliski: uzvārīja lielu katlu ūdens, iebāza tajā velna bērnus un, kad tie bija beigti, tad saslēja viņus kukņā (ķēķī) gar sienām. Tā bērnus apkopis, tas noķēra māju suni, kam bija Citrons vārdā, meta to katlā kūra jau tā lielu uguni un ziņģēdams vārīja citrona supu. Pēc tam tas sameklēja pāris oderes tarbu, aizgāja uz kūti un izrāva aitam, govim, zirgiem acis, tā ka abas oderes tarbas bija pilnas. Tad tas izcēla klēts durvis, uzņēma tās uz muguras un gāja uz balli. Tur aizgājis, tas redzēja, ka viņa saimnieks ar citiem kungiem lielā triekšanā. Klēts durvis tas pieslēja pie sienas, atspiedās pret tām un sāka saimniekam ar acim mest: vispirms ar aitu acim; bet saimnieks Mārtiņa nepamanīja, Tikai tad, kad tas sāka saimniekam ar zirgu acim mest, tas pamanīja Mārtiņu. Saimnieks, lopu acis ieraudzījis un uz Mārtiņu sadusmojies, gribēja tam par varu siksnu no muguras izdīrāt, tādēļ itin pikti prasīja: "Mārtiņ, kur klēts durvis?"

"Rau, če!" Mārtiņš rādīja uz tām. Nu kungs mudīgi devās uz mājām; Mārtiņš tam tikpat mudīgi pakaļ. Uz mājām aizskrējis, kungs ieraudzījis, ka mājas arī izlaupītas, un sāka jau vaimanas saukt:

"Kungs vai jūs dusmīgi?" Mārtiņš jautāja.

"Nē!"

"Kur bērni?"

Mārtiņš veda kungu kukņā un rādīja tam bērnus: "Re, cik smuki tos apkopu, raug, kādi tie balti... un, are, če ku citrona zupa - vai neiebaudīsit? Raug, cik citrons mīksts izvārījies," Mārtiņš runāja, katlu maisīdams.

"Mārtiņ, Mārtiņ, ko tu man esi padarījis!" velns gaudoja.

"Kungs, vai jūs par to dusmīgi?"

"Nē, Mārtiņ!"

Vēlāk Mārtiņš ievēroja, ka viņa kungs bāž dažas lietas maisā un pēc tam aiziet gulēt. Mārtiņš no tam vēroja, ka kungs grib mukt, tādēļ tas izmeta no maisa iebāztās drānas un pats tajā ielīda. No rītus kungs uzcēlies, sagrāba maisu un abi ar sievu laidās mukt, kamēr Mārtiņš maisā, uz velna muguras, itin mierīgi gulēja. Mārtiņam ienāca prātā savu kungu sabaidīt, tas palēni iesvilpās. Velns, svilpienu izdzirdis, sāka mudigāki bēgt. Par brītiņu Mārtiņš iesvilpās labi dikti. Velns skrēja, cik tikai spēja, un teica uz savu sievu: "Nudie, Mārtiņš dzenas mums paka!!"

Pa tam Mārtiņš svilpa vēl trešo reizi. Velns jau bija gluži piekusis no skrējiena un bailēm, tādēļ nosvieda maisu un pakrita gar zemi, saukdams: "Ai, Mārtiņ Mārtiņ, ko tu man padarīji!"

"Ko tad es jums padarīju?" Mārtiņš prasīja, no maisa izlīdis.

"Vai tu jau te?" kungs sauca ar izbailēm. "

"Nu, kur jau kungs, tur Mārtiņš. Jeb, vai jūs dusmīgi, ka es te?"

"Nē, Mārtiņ!"

Tad tie visi trīs gāja tāļāk un velns prātoja, kā no Mārtiņa vaļā tikt. Te nonāca kādā jūrmalā. Kungs teica, ka te vajagot atpūsties, gulēt. Vispirms nogulās velns, tad viņa sieva un aiz tās, jūŗas malā, Mārtiņš. Abi velni, piekusuši būdami, drīzi cieti iemiga. Bet Mārtiņš, bīdamies; ka neieveļas no krasta jūŗā, pabīdīja velnu un ta sievu katru uz savu malu un pats iegulās starp viņiem. Velns, uzmodies un miega pilnām acim būdams, un zinādams, kur Mārtiņš guļ, sagrāba malas gulētāju un iesvieda jūŗā, Pa tam uzmodās Mārtiņš un iesaucās: . Ko tad nu, saimniek! Kāpēc tad saimnieci iesviedāt jūŗā?"

Te velns, redzēdams, ka to Mārtiņš vai pa glužam izputinās, no sirdsēstiem mocīts, ielēca arī pats jūŗā, kuŗa vēl pēc tam trīs dienas kauca un vārījās.