6. A. 1000. 1007. 1120. 1115. 1012. K. T a r z i e r i s D r u v i e n ā, B r ī v z. k r. LP, VI, 383, 8.

Vienam tēvam bija divi dēli un viens audzēknis. Tie dēli bija gudri, bet audzēknis muļķis un tāpēc abi pirmie viņu aizvienam pulgoja.

Kādiņāt atgadījās, ka vecākais tēva dēls gāja pie velna par ganu derēt, norunādams tā: kas pirmais uz otra jaunu vārdu teiks, tam novilks trīs slejus; no muguras. Labi.

Un tūliņ velns izsūtīja to ganos bez brokašķu maizes. Brokašķu laikā velns gan aiznesa ēdienu, bet nedeva vis pašam ganam - uzlika mežā uz malkas grēdas.

Vakarā, kad gans sadzina lopus, velns nāk ar ūdens stopu pretim un dod, lai nodzeŗoties. Šis nedzeŗ.

" Vai tu dusmīgs esi, kad tu nedzer?" velns vaicāja.

"Kā tad nebūšu dusmīgs? Diez ko tu neteiktu manā vietā. Tu gan pieruņģo vēderu, bet kas tad man?"

"Kas tad man, kas tad man?" velns smējās, "es jau i tev aiznešu ēdienu, kam tad neapskatījies un nepaņēmi?"

Un neko vairāk - par tā&127; nieka dusmām velns norāva viņam trīs slejus no muguras.

Pēc kāda laika velnam izdevās i otru brāli saderēt; bet tam tāpat izgāja: bija jāatdod trīs sleji.

Pēdīgi velns saderēja audzēkni. Bet tas, pie velna aiziedams, paņēma nazi, guni, sāli un podiņu līdz.

Velns, zināms, gribēja ar šo tāpat izdarīties, bet audzēknis, ganos iedams, pakava lopus, uzkūra guni, izvārīja galu un izēdās pa krietnam. Vakarā velns nāks arī šim ar ūdens stopu pretim šis laizīdamies tūliņ izdzeŗ arī un saka: "Ai, kuv vēl vairāk būtu bijis!"

Velns, to dzirdēdams, aplam satrūkās un, lopos apskatījies, briesmīgi saviebās. Bet audzēknis vaicāja: "Vai kungs dusmīgs?"

"Ne, ne, ne! Kas nu to?"

Labi. Otrā dienā velns vairs ganos nesūtīja tā, nu lika, lai gans kustoņus pieganot tā, ka lopi nākot bizodami mājā, zirgi smiedamies, suņi diedami.

Audzēknis nu gana, gana un domā, kā to izdarīt. Pēdīgi saģiedās gan: atsēja lopiem astes, lai izskatītos, it kā bizotu; atsprauda zirgiem lūpas, lai izskatītos, it kā smietos; apcirpa suņiem katram vienu kāju, lai izskatītos it kā iedami dietu. Pārdzen mājā, saimnieks nekā darīt - pavēle izpildīta; tikai saviebās vien - to manīja. Bet audzēknis vaicāja: "Vai kungs dusmīgs? "Ne, ne, ne! Kas nu to?"

Labi. Otrā dienā velns vairs audzēkni ganos nedzina, bet sūtīja ar lielum lielu, baltu ķēvi uz mežu malkā. Ķēve bijusi paša velna māte.

Viņš mežā sakraun simtu asu malkas vezumā bet ķēve nevelk, lai dara, ko grib. Ko nu darīt? Ā! viņš izgudroja lāga padomu: pastaigāja pa pāgļiem un, atskrējis pie ķēves, uzkliedza: "Vai, vai, ķēvīte, kā nu mums būs? Lielums vilku nāk un tiešām mūs apēdīs!"

Ķēve, to padzirdējusi, tūliņ: "Sēsties virsū uz vezuma, es skriešu, cik tikai varēšu!"

Un nu aizbrauca ātri, ātri mājā. Saimnieks saviebās vien

"Ei, vai tu jau klāt? "

"Kā tad? Vai kungs, varbūt, par to dusmīgs? "

"Ne, ne, ne! Kas nu to?"

Labi, viss labi! Bet nu kungs sacīja: " Iesim uz bērziem sulu urbt!"

"Jā, jā, bet ar ko tad jāurbj?"

"Ar degunu!" velns atsaka un tūliņ taisās pie viena bērza un urbj ar savu degunu.

Bet audzēknis jau pie laika bija apgādājis svārpstu un piestājies arī pie sava bērza sacīja tā: "Pa, pa, es urbšu ar savu otru degunu."

Nu urbj, urbj abi divi, viens ar degunu, otrs ar svārpstu. Ne cik ilgi audzēknim sula sāk tecēt. Velns brīnījās: "Vai traks, tev jau tek, man vēl ne mizai nav cauri."

"Kā? Vai kungs par to dusmīgs?" "

"Ne, ne, ne! Kas nu to?"

Labi, viss tīri labi! Bet nu velns sacīja: "Iesim zvejot!"

Iet - un velna sieva arī līdz. Izzvejojušies labu laiku, velns grib likties dienavidus gulēt, tādēļ saka: ,;Vadzi; puika, pataisi pašā krasta malā vietu, tu, kā jaunākais, gulēsi upes malā, lai gulēdams būtu pie zivim tuvāk."

Viņi apgulās. Bet audzēknim vis nenāk miegs, viņš piecēlās un pavēla velna sievu savā vietā, pats iegulās viducī. Un kā nu velns trūkās no miega, tā iegrūda pats savu sievu upē un liek uz mājām prom. Audzēknis - ko nu gaidīs - liek pakaļ. Te velns atskatīsies: "Kur tad mana sieva?"

"Upē, upē! Pats taču iegrūdi. Vai tev dusmas par to?"

"Ne, ne ne! Kas par to?"

Labi, tad viss tīri labi.

Bet nu velns lika iet izkurt pirti, esot jāpeŗas. Šis izkuŗ, abi izpeŗas un velns nu ies prom; bet audzēknim nosaka turpat gulēt i par nakti. Audzēknis domā: "Nu nebūs vis labi" un tādēļ noliek lāvā piestu, piesta galā spaiņi ūdens un pats drošības labad palien zem lāvas.

Te ap pusnakti nāk velns patiesi un dod ar cirvi par piestu. Piests gāžas, ūdens sāk tecēt un velns domā: "Tā tad puikam asiņu straume virst. E, ē, nu tu esi beigts!"

Velns aiziet līksms projām; puika pārgul zem lāvas. Rītā, uz velnu aizgājis, audzēknis saka: "Labrīt, kungs!"

"Kā, kas par labrītu, vai tu šonakt nekā nejuti?"

"Jutu gan, tā kā blusa man vienreiz iekoda, vairāk neko."

"Brīnums, kur tev tā? Bet lai nu tas! Iesim tagad uz mežu spēku parādīt, kam vairāk."

Labi, aiziet un katrs nocērt savu priedi: velns lielu, lielu, audzēknis pamazu. Velns jau skatās; bet puika saka: "Kungs, tev bija jācert lielāka; to lielums zaru labad tava priede gan izskatā&127; liela, bet viņa ir maza; veries, ka man gandrīz tikai koks vien, tā ir priede."

Velns to dzirdēdams, saviebās; bet audzēknis vaicāja: "Kungs, vai tu par to dusmīgs?"

"Ne, ne, ne! Kas par to?"

"Nu, tad labi, tad tikai vilksim laukā!"

Velns tūdaļ paņēma aiz tievgala, bet nevarēja un nevarēja no meža izvilkt, zari cirtās un dūrās zemē. Bet audzēknis savu priedi saņēma aiz rezgaļa un izvilka itin ātri, sacīdams: :"Redzi tikai, es savu priedi pat aiz rezgaļa izvilku, bet tu, kungs, nevarēji savu ne aiz tievgaļa - skat nu, cik tu vājš esi.

Velns neatteica ne vārda; tikai nodomāja pie sevis: "Ir gan tas puika bez gala stiprs."

Tas nu tas. Bet nu otrā dienā velns iet kāzās un liek puikam savus mazos bērnus tīrīt. Kad visi aptīrīti, tad varus i šis kāzās atnākt; bet kad aizeimus kāzu namā, tad lai puika metus šim ar acim, tas ir lai mājus.

Labi. Puika ieiet velna bērnu istabā aptīrīt. Tīrīja, tīrīja - bet kā līdz galam ticis - šie atkal vēkšķ vien. Ko nu ar tādiem? Pēdīgi sadomā - neko vairāk darīt - pārgriež visiem vēdarus, iztīrīja iekšas un sasita visus pēc rindas vien pie sienas. Nu bija aptīrījis bērnus, nu bija miers.

"Bet pag, kā lai nu kāzās ar acim metu? Tas atkal pārdomājams."

Domāja, domāja - sadomāja šā: iegāja kūtī, izrāva katram vēršam vienu aci un prom uz kāzām. Ieiet - sāk tikai mest aci pēc acs velnam virsū, Velns ciešas, ciešas. - uz reizi: "Zēn, zēn! Nu jau gana, nu jau tevi redzu."

Bet puika atbild: Kā? Vai kungs to par ļaunu ņēma?"

"Ne, ne, ne! - Kas par to?" un tā uz mājām prom. Pārskrien - puika arī tūlīt pakaļ: vai bērni tā esot aptīrīti pēc viņa prāta?

"Ui, ui, ui, zēn! nevaicā, nevaicā tālāk - viss labi, viss labi! Bet šuj tagad ātri lielu, lielu maisu - man vajaga, man vajaga, dikti dikti vajaga!"

Labi, puika šuva maisu, lielu, lielu maisu un sastrādāja gar maisu vien veselu nedēļu. Līdz maiss gatavs, velns skubina: "Ej nu uz tēvu paciemoties!"

Bet puika neiet vis uz tēvu, viņš labāk pagādā dūcīti, un velnam neredzot ielien maisā paslēpties - pašā dibinā, vienā stūrītī. Velns domā: puika nu projām, un sāk tikai sakraut maisā visas dārgākās mantas. Tikko to padarījis, tā ņem maisu pa pleciem un ap pašu pusnakti līdz ar savu sievas māti dodas skriešiem vien projām.

Bet labu gabalu skrējis, zēns piepēši maisā aizkliedzas : "Kungs!"

Sievas māte sabīstas : "Klau, klau, jau puikas balsi var sadzirdēt - viņš dzenas mums pakal."

Nu velns, tādās sprukās, liek jo ātrāki. Nebij vairs tāļu no jūŗas - te zēns aizkliedzās otrreiz : "Kungs, jau es arī klāt Velns pārbijies met maisu zemē un liek ar sievas māti jūŗā iekšā.

Puika nur izgriežas ar dūcīti no maisa, uzpērk zirgus, vedējus, sakrauj vai 30 vezumus pilnus ar velna dārgajām mantām un brauc uz velna māju atpakaļ. Bet ceļā, kamēr aizbraucis, izgājis divpadsmit gadu, tik tāļu velns bijis noskrējis.

Un tad nu puika izlicis mantu velna mājā, atvedis tēvu, vājos brāļus un teicis: "Paskataties, kā es velnu uzvarēju!"

Tad viņi tur iztaisīja lielas dzīras. Manu tēvu arī aizlūdza dzīrās. Tēvs i mani līdzi aizveda, Bet man pa nakti bija jāguļ alus mucā. Par laimi, gulēt iedams, atstāju spundi vaļā. Cēlās pali - alus tecēja laukā - un arī mani atnesa šurpu.