7. A. 1000. 1003. 1012. 1120. E. K ļ a v i ņ š G u l b e n ē. LP, VI, 390. piez.

Reiz viens saimnieks saderējis velnu par puisi ar tādu norunu: ne viens, ne otrs nedrīkst par ļaunu ņemt, ja kur darbi nesektos pa prātam. Pirmo dienu velnam bijis jāaŗ. Saimnieks noteicis : "Še tev suns līdz - ātrāk mājā nenāc, kamēr suns nāk, un zirgu pūtinadams, nelaidi viņu zālē, bet paberi ogles priekšā, lai ēd."

Cēlienu aris, velns tomēr palaidis zirgu zālē. Zirgs, līdz ieēdis zāli, palicis par melnu kungu un lūdzies žēlastības. Velns izbijies un gribējis mājā skriet; bet ieraudzījis: suns guļ grāvja malā - nedrīkst mājā iet. Nu sācis suni mētāt ar akmeņiem un pusdzīvu pārtrencis mājā. Saimnieks, ieraudzījis sasisto suni sētmalā, nejauki gribējis skaisties, bet nedrīkstējis; tādēļ licis velnam savus bērnus tīrā gaisā paauklēt un nerādījis tai dienā ne acis. Bet velns bērnus paņēmis padusē un sadūris mietu galos.

Nu saimnieks teicis uz saimnieci: "No tā nevar glābties bēgsim!"

Bēguši. Bet septītajā jūdzē pienācis vakars un velns panācis šos. Visi trīs tagad likušies dīķa malā gulēt. Velnam bijis jāguļ krastā, jo saimnieks vēlējies viņu noslīcināt; bet velns klusām pavēlis saimnieci krastā un saimnieks naktī noslīcinājis pats savu sievu.