8. A. 1000. 1013. 1007. 1006. 1132. P o g u J ā n i s, B e c h m a n i s, B r a m b ē r ģ o s, LP, VI, 501. piez.

Vienām tēvam bijuši trīs dēli, kuŗi gājuši pa kārtai pie velna kalpot. Gudrie nevarējuši izkalpot - tiem velns izgriezis ādu mugurā. (Cits teicis, ka gudrie brāļi, atpakaļ nākdami, kaunējušies ar tādu muguru mājā rādīties, tādēļ svešumā ganījuši cūkas, kamēr āda ataugusi.) Bet muļķis izkalpojis gan. Papriekš velns muļķītim licis bērnus paēdināt un apkopt. Viņš bērnus mazgājis karstā ūdenī un noplucinājis. Tad velns taisījies bērēs un licis savu karīti izsmērēt. Muļķītis paņēmis darvu un nosmērējis karīti viscaur vienā mērkā. Velns gājis kājām bērēs, pieteikdams muļķītim, lai apkopjot mājas un lai nokaujot uz bērēm vērsi to, kas atpakaļ skatīšoties. Bet velna lopi bijuši visi izsalkuši, tādēļ līdz iegājis kūtī, visi skatījušies atpakaļ, vai nebaŗos. Muļķītis apkāvis visus vēršus, aizgājis bērēs un sviedis ar vēršu acim velnam, tāpēc ka velns, aiziedams, pieteicis: "Bērēs atnākdams, pamet man ar acim, lai zinu, ka esi apkopies!" Līdz nu muļķītis sācis vēršu acis bārstīt - velns skrējis mājā, sakrāvis savu naudu šķirstā, paņēmis sievu padusē un bēdzis no muļķīša. Bet Muļķītis, kamēr šis tur iztaisījies, klusu attapis izmest naudu no šķirsta un iegulies pats šķirstā. Velns bēdzis, bēdzis līdz vienam ezeram un tur tad atpūties sacīdams : "Laime, ka no muļķīša izmukām!" Bet muļķītis šķirstā iesaucies: "Cienīgs kungs! kur nu izbēgāt, tepat jau vēl jūsu uzticamai muļķītis ir."

Velns tagad pavisam sabijies un izgājis uz gudrību: viņš noguldinājis muļķīti ezera malā - sievai blakus - un domājis : "Tiklīdz muļķītis aizmigs, iegrūdīšu viņu ezerā." Bet par nelaimi velns ar sievu pirmie krākuši. Muļķītis par to laiku pavēlis velna sievu ezera malā un pats iegulies vidū. Kā nu velns modies - iegrūdis pats savu sievu. Beidzot, kad apskatījies, lēcis sievu glābt un pats arī noslīcis līdz. Muļķītim nu palikusi visa velna nauda.