9. A. 1000. 1007. 1029. 1012. 1685. 1132. A. L e r c h i s - P u š k a i t i s, Z e m ī t ē. LP, IV, 5,3.

Vienam tēvam trīs dēli : divi gudri, viens muļķis. Tēvs mirdams atstāj katram dēlam zirgu un nosaka, lai visi dzīvojot saderīgi kopā. Brāļi dzīvo gan, bet tie gudrie muļķīti arvienu zaimo un nievā. Bet nu gadās vienreiz, ka tēva māja nodeg, un šie visi paliek pliki un kaili.

Nekā darīt - vecākais brālis iešot pasaulē papelnīties naudas, ar ko atkal dzīvi uzsākt. Aiziet un salīgst pie viena briesmīga saimnieka par puisi ar šādu norunu: kad dzeguze iekūkojas - jāiet malt, kad kuņa atskrien - jāiet art; dusmoties nav brīv: kuŗš no abiem pirmais dusmojas, tam pāris pastalu sleju no muguras ārā.

Labi. Nakti vecākais brālis nav aizlaidis vēl ne acis - dzeguze laukā iekūkojas. (Šī dzeguze bijusi saimnieka māte, un kuņa saimnieka mātes māte). Nekā darīt - bija jāceļas un jāmaļ visu nakti. Un līdz ko gaismiņa, maļamais gatavs - kuņa klāt: lai ejot art. Saara līdz pusdienai ne ēdis, ne dzēris. Pusdienā atnāks saimnieks ar dzēriena trauku un, kā par apsmieklu, ieprasīsies :

"Puiš, vai negribi dzert? Atnesu ūdeni!"

"Ej pie joda ar savu ūdeni! Ne krislīša neēdis. Šis man prasīs - vai negribi dzert?"

"Ak tā, tad esi dusmīgs! Nāču!" Un saimnieks pēc līguma izgrieza vecākajam brālim tūliņ pāris pastalu sleju no muguras.

Nu gāja vidējs brālis pie briesmīgā saimnieka kalpot. Bet tam gluži tāpat izgāja nelabi.

Beidzot ies muļķītis. Noiet pie briesmīgā saimnieka un nolīgst tāpat, kā vecākie brāļi bija līguši . . .

Naktī muļķītis nav aizlaidis ne acis - dzeguze kūko vaļām. Muļķītis brēc no gultas ārā un projām uz maltuvi. Maļ, maļ, cik ilgi malsi? Vēders prasa savu tiesu.

"Nu, kad tevi," viņš domā, "jāapskatās pa kaktiem."

Un skat, kas par laimi! Apakš tādām grabažām atradis, vadzi, mazu lādeli. Izcels laukā - lādele pilna ar sviestu, kreimu, baltmaizi. Ko gaidīt? Sukā nost. Līdz ko paēdis - kuņa klāt: lai ejot art.

"Kad jāiet - jāiet!"

Nu aŗ un aŗ; cik ilgi taču arsi? Vēders grib atkal savu tiesu. Bet turpat lauka galā ganās saimnieka vērši. Ko gaidīt? Šņaukt! izgāž vienam vērsim ciskai ļaupatu, izcepj un noēd ar gardu muti. Ap pusdienu iznāks saimnieks ar ūdeni.

"Puiš, vai negribi dzert? Atnesu ūdeni!" '

"Kā nu negribēsies? Ak tavu labu saimnieku, dod tik šurp!" Puisis dzerdams izpļauj līdz dibenam. Saimnieks nevar no brīnoties: "Tukšā dūšā tādu malku kampt!"

Ar atkal. Pienāk vakars, kuņa vēl kāpj un ne domāt apstāties. Metas krēsla - kuņa kāpj. Metas tumšs - kuņa kāpj.

"Pagaidi!" puisis domā, "sākšu slānīt." Muļķītis izrauj vērstuvi un nu tik dod kuņai pa ribām. Kuņa kauca, kauca - nelīdzēja nekā, bija jāapstājas un jāmet miers.

Tas nu tas. Bet ko domāt? Cik nu aiziet gulēt, bet muļķītis nav dabūjis ne labi apsegties - tas - dzeguze kūko atkal.

"Ar godu vairs neiet!" muļķītis domā un tā, pakampis darveksli, izskrien laukā un gāž dzeguzei par galvu. Dzeguze augšpēdu un pagalam. Muļķītis neko, liekas gultā un guļ nost,

No rīta saimnieks uzprasīs: "Kādēļ nemal?"

"Kur tad malšu, kad dzeguze nedzied!"

Iet raudzīt - dzeguze guļ augšpēdu. Saimniekam vaigi zili no dusmām, bet nedrīkst ne pīkstēt, tik brīnās, kas varējis māti nosist. Bet muļķītis atbild: "Ko brīnīties? Laikam pati nositusies. Prasi, kur tādai slainei pa naktim jamaisās? Nevarēja pūt, gulēt!"

Nekā darīt - saimnieks noplātās vien un liek puisim uz bērēm aitu nokaut.

"Kuŗu kaušu, saimniek?" "Kauj, kas virsū skatās!"

Labi. Muļķītis izceļ kūtenes durvis un ķers kaujamo. Bet ! še tev! Aitas, durvis ceļot, sabijušās, nav nevienas, kas neskatītos virsū. Ko gaidīt? Apkauj visas un samet lielā, lielā putras katlā. Nu vāra un vāra. Beidzot iznāks saimniece paprasīt, vai lozbēŗu lapas arī pieliktas? "

"Kas tad lika!" muļķītis atbild, "man jau nav.

Vārītājam esot jāgādā - nelīdzot! Saimniece atcērt un ieiet iekšā. Bet gan muļķītis zin, ko dara. Pasauc kuņu un ieliek to pašu katlā par lozbēŗu lapām.

Beidzot izskries saimnieks un ieprasīsies : "Kur kuņa?"

" Ielēca katlā!"

"Ak tu viena kuņa tāda! Kam tu ļāvi lēkt!"

"Vai, saimnieks, kas tā par runu? Ko tad es lai tur, vai gan ķeršu pie astes?"

"Nerunā vairāk, ej labāk salūgt bēriniekus! "

Muļķītis aiziet un salūdz tikai vīrus vien, sievām jāpaliekot mājā. Saimnieks tā esot pieteicis tikai bēriniekus lūgt. Sanāk vīri, saimnieks nu tik atplēš muti, kā pārteicies; lai skrienot sievas arī lūgt. Muļķītis aiztek un salūdz sievas, bet bērnus ne. Sanāk sievas; saimnieks uzprasa, kur bērni esot palikuši? Neesot lūgti. Nu, kad tā, tad muļķītim mudīgi vien jāsteidzas arī bērniem pakaļ. Aizskrien tur - bērni tik lieli pārgalvnieki, kādi ne redzēti, ne dzirdēti: nevarot paiet, lai vedot vešus. Muļķītis sarauga ratus un vedīs arī. Bet še tev nu! Ik soļu pabrauc, ik pāris bērnu no ratiem izkrituši. Nekā darīt - sablīvē čupā, pārliek labu svirti, nosien un brauc atkal. Tomēr nekā un nekā: sāk atkal krist ārā. To redzēdams, muļķītis strādā citādāki. Kuŗš izkrīt, to savelē mīkstu gar riteni. Un re, uz reizi, bija labi, nekrita neviens vairs laukā. Mājā saimnieks iznāk pretim uzprasīdams: "Vai pārvedi visus bērnus?"

Pārvedu!" "

"Labi, tad tu sataisies uz citu darbu! Kamēr mēs glabāsim māti - tev jāizgana lopi; bet gani tā: laukā nav brīv dzīt, kūtī nav brīv atstāt; vai saprati?"

Te nav nekā ko nesaprast, tas tik jāizdara!" muļķītis atbildēja.

Un līdz ko šie aizbraukuši veceni rakt - tas - mans muļķītis atveŗ klēts durvis līdz galam, atraisa lopus un sadzen visus klētī labības apcirkņos. Kamēr šie pārradīsies, lopi pieganījušies līdz kaklam un apēduši visu pārtiku. Pārronas nu saimnieks, apskatīsies - vai akls! paliek bāls un tā tūliņ viesim papriekšu virsū: "Jūs, negantnieki, kam ierunājat man, lai lieku lopus tā ganīt? Redz, kur nu man labums aprīts!"

Viesi, to padzirdējuši, pa kaklu, pa galvu prom uz savām mājām. Muļķītis smejas salīcis.

"Ak tā, tu vēl smieties! Tu esi tāds pats negantnieks, kā tie!"

"Kaut arī negantnieks," muļķītis atbild, "bet tev par to nevajadzēja dusmoties. Tagad atdosi man savu muguru pastalu slejām."

"Nekā darīt!" saimnieks nodomāja, "sprukās tik esmu. Labāk paķeršu sievu un laidīšos lapās."

Un tas nebij ne apskatījies - saimnieks ar sievu pazudis. Muļķītis gaida, meklē - nekā un nekā. Otrā dienā viņš taču līdīs vēl pagrabā pameklēt. Ieiet tur - ak tu manu dieniņu! Pilns pagrabs ar zeltu un pašā dibinā jauna meita pieķēdēta. Meita tikko vēl dzīva.

"Kur tu te gadījies?" muļķītis brīnās.

"Kur nu gadījos? Velns, tavs saimnieks, te ieslodzīja."

"Ak tu pagāns, redz, ko tāds vēl neiedomāsies!"

To sacījis, muļķītis atpestīja meitu, sagrābās zeltu un aizgāja ar visu meitu uz savu tēva māju. No zelta tas uzcēla nodegušās ēkas un tad noturēja ar atpestīto meitu brašas kāzas.