10. A.1000. 1003. 1007. 650. A. l029. 1013. A. L e r c h i s - P u š k a i t i s, D ž ū k s t ē, LP. III, 44, 24.

Kāda māte sazīdinājusi savu vienīgo dēlu līdz trīspadsmitajam gadam. Dēls caur to izaudzis tik stiprs un drošs, kā brīnumi. Reiz dēlam ieticies pasauli redzēt. Viņš atstājis māti un aizgājis pasaulē. Gājis ilgu laiku. Beidzot nonācis pie tāda kunga, kam neviens pats nevarējis izkalpot. Bet dēlam ticies tīši pierādīt, ka var gan viņam izkalpot. Viņš saīdzis tā: gada gals tad, kad dzeguze kūkos; alga tāda, cik spēj nest Dusmoties nav nevienam, ne otram brīv: kuŗš dusmojas, tam sloksne no muguras ārā.

Labi. Pirmo dienu dēlam bijis jāaŗ. Kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, kur nu vēl arklu pavilkt. Aŗ nu aŗ ar tādu! Bet dēls iegrūdis ķēvi grāvī un vilcis pats arklu. Līdz pusdienai uzaris visus laukus, līdz palaunadzim visas atmatas, līdz vakaram visas pļavas. Vakarā kungs paskatījies un sasitis rokas : "Dēls! Vai tu traks? Kur tad nu sienu ņemsim?"

"Tā nav mana daļa! Vai esi dusmīgs?"

"Ne, ne, dēls, dusmīgs neesmu, bet tā nevajadzēja darīt!" No rīta kungs licis ar to pašu ķēvīti žagarus vest un pieteicis, lai pievedot pilnu sētsvidu. Dēls aizbraucis uz mežu un rāvis kokus ar visām saknēm laukā. Viens divi - lielu čupu sarāvis. Bet kamēr šis tur darbojies, tamēr divi vilki nokoduši ķēvīti. To redzēdams, dēls sakampis vilkus aiz astes un iejūdzis tos ķēvītes vietā. Vilki kaukuši, bet dēls nemaz neklausījies. Viņš tik uzdevis par ribām un dzinis savus, žagarus. Vakarā bijis pilns sētsvidus ka ne pabrist. Dēls nojūdzis vilkus un ielaidis kūtī. Vilki apēduši visus lopus. Kungs, to zināt dabūjis, uzbļāvis: "Dēls, vai esi traks? Kāpēc laidi vilkus pie lopiem!"

Kur tad viņus likšu? Vai turēšu neēdušus? Kādēļ tūlīt dus"

mosties?"

"Ne, ne, dēls, dusmīgs neesmu, bet tā nevajadzēja darīt." No rīta kungs sūtījis dēlu uz velna sudmalām malt. Viņš dos: "Nu, dēliņ, no turienes tu gan veselu ādu nepārnāksi!" Dēls aizgājis uz sudmalām. Nebijušas jau nekādas sudmalas : Gatavas počas - pussakritušas. Iegājis iekšā un uzprasījis : "Kur melderis?" Bet meldera vietā iznācis māceklis.

"Lai nāk pats melderis ārā!" dēls uzsaucis. "

Māceklis sabijies un atskrējis atpakaļ. Pēc kāda brīža iznācis zellis.

Kas tu tāds esi?" dēls uzprasījis. " i"

"Esmu zellis "

"Negribu zeļļus, gribu melderi dēls uzsaucis. Zellis sabijies un atskrējis atpakaļ.

Iznācis pats melderis deviņām galvām un dusmīgi uzprasījis!:

"Ko tu gribi?"

"Samal man labību; ja ne, tad noraušu tavas galvas kā sēnes!"

Neko darīt - bijis jāmaļ, jo deviņgalvis tūlīt noredzējis, ka ar to joku nav.

Pusdienā bijuši milti mājā. Kungs brīnījies; viņš domājis : "Deviņgalvis laikam nebūs bijis mājā. Bet pagaidi, rītu likšu viņam deviņgalvi pie sevis pārnest, gan tad abi satiksies, gan tad āda putēs dēlam."

No rīta dēlam bija jāiet pēc deviņgalvja. Dēls novijis no pīlādža lūkiem valgu, sasējis deviņgalvi un pārnesis kā jēru mājā. To redzēdams, kungs domājis: "Ar dēlu vairs nav joku, jāgādā, ka tiek no viņa vaļā!"

Kungs nu piemācījis savu vecmāti, lai pa nakti uzlienot liepā kūkojot kā dzeguze; tad dēlam būšot gada gals - būšot jāiet projām. Labi. Naktī dēls sadzirdējis dzeguzi. Viņš izgājis laukā, paķēris lielu akmeni un sviedis liepā sacīdams: "Tiš, projām tiš!" Bet akmens ķēris vecmāti, vecmāte nedzīva novēlusies zemē.

To redzēdams, kungs žņaudzījis rokas un sacījis savai sievai: Ar dēlu vairs nevar izturēt; jāgādā, ka tiek no viņa vaļā! Klau sies, saki tu viņam, ka slims esmu palicis, nezinu neviena darba dot, lai iet projām."

Kunga sieva tā pateikusi. Bet dēls atteicis: "Ja slims, tad jāgaida, kamēr izveseļosies!" un negājis projām.

Nu kungs teicis savai sievai: "Saki tu viņam, ka esmu miris - lai iet projām."

Kunga sieva tā pateikusi. Bet dēls atteicis : "Ja miris, tad jāiet nomazgāt un jādzeŗ bēres. Gan jau aiziešu pēc bērēm."

Dēls iegājis mirušo mazgāt. Citi mazgājuši ar aukstu ūdeni, bet dēls izgājis pēc karsta un sācis ar to mazgāt. Kungs nevarējis izciest: uzlēcis stāvus. Dēls iesaucies: "Tata laime! uzmodās!"

Bet kungs teicis: "Lai nu laime, kur laime, ņemi naudas, cik vari panest un ej projām!"

Dēls izgrābis kungam visu naudu, pārstiepis mājā un dzīvojis ar savu māti laimīgas dienas.