11. A. 1000. 1007. 1012. l006. 1120. 1535. LP. D ž ū k s t ē - P i e n a v ā, LP, I, LP, I, 89, 59. M. B o e h m, "Lettische Schwänke", 88, 49.
Kādam tēvam ir trīs dēli: divi gudri, viens muļķītis. Vecākais dēls reiz saka uz tēvu: "Ko visi kopā darīsim, iešu pasaulē pelnīties."
Tēvs iedod 100 rubļus ceļa naudas un izvada. Otrā dienā dēls satiek kungu, kuŗš prasa: "Kur tu iesi?"
"Iešu darbu meklēt."
"Vai nelīgsi pie manis? Man vairāk nav, kā viena ķēve un viens bērns jāapkopj."
"Labi, labi, iešu gan!" "Nu, cik tu lones gribēsi?"
"Vairāk ne, kā tikpat daudz, cik man tēvs iedevis ceļa naudas : apaļus 100 rubļus."
"Bet klausies, mans bērns! Nolīgsim tā: tos 100 rubļus tu dod manā rokā un kuŗš no mums pirmais dusmīgs paliek, tam 100 rbļ. pagalam."
Labi. Otrā rītā puisis tūlīt iet uz stalli ķēvi kopt. Stallis līdz griestiem pilns ar mēsliem un ķēve deviņas asis gaŗa. Ak tavu milža ķēvi! Puisis līdz pusdienai izmēž stalli un tad noguris iet uz istabu ēst. Pilna bļoda gaļas jau gaida ēdēju. Bet līdz ko piesēžas, te bērns klāt, lai to vedot laukā, jo istabā esot ļoti karsts. Kamēr nu izved bērnu laukā, tamēr ēdiens noņemts no galda. Pēc pusdienas noiet uz stalli: stallis pilns atkal līdz griestiem. Līdz vakaram izmēž atkal un aiziet izsalcis kā suns uz istabu, kur domā krietni paēst; bet līdz ko piesēžas pie galda, te bērns atkal klāt, lai vedot laukā, jo istabā briesmīgi karsts. Puisis nu labi redz, kur iestidzis. Viņš labāk atstāj l00 rubļus kungam un pārbēg pie tēva.
Nu tēvs iedod otram dēlam 100 rubļus un izvada. Šis satiek to pašu kungu un nolīgst tāpat, kā pirmais brālis. Bet otrā, trešā dienā arī otrs brālis pārbēg bez 100 rubļiem.
Nu taisās muļķītis iet. Tēvs viņu nelaiž, sacīdams : "Ko tu tāds muļķītis izdarīsi? Gudrie brāli pazaudēja savus simtus un kur tad vēl tu?"
Bet muļķītis taisās un taisās. Beidzot, kad nu nemaz nav pierunājams tēvs iedod muļķītim 100 rubļus un to izvada. Ceļā tas satiek atkal to pašu kungu, kuŗš uzprasa: "Kur tad laba iesi. (Kungs bijis velns).
Iešu darba meklēt." "
"Vai nevari pie manis līgt? Man tikai viena ķēve kopjama un viens bērns."
"Jā, jā, varu līgt."
Un cik lones gribēsi?"
" Tik, cik man pašam tagad naudas klāt: 100 rubļus. "
"Labi, bet 100 rubļus atdod manā glabāšanā, jo citādi nelīgstu, kā tā: kuŗš no mums abiem pirmais dusmīgs; paliek, tam 100 rubļu pagalam."
"Man vienalga. Dodiet tik darbu!"
Kungs nu pārved puisi mājā un sūta uz stalli to pašu deviņas asis gaŗo ķēvi apkopt. Stallis līdz griestiem mēslu pilns. Viņš izmēž mēslus un iet ēst. Bet tikko piesēžas ēst, te bērns klāt: "Ansi, ved laukā!" Kamēr izved laukā, ēdiens noglabāts.
"Kad ne, ne - iešu savu ķēvi kopt," Ansis nomurmina un aiziet uz stalli. Bet pa to laiku stallis tikpat pilns, kā bijis. Ansis nesaka ne vārda: viņš izmēž stalli, nosēžas uz sliekšņa un tēš trīs ķīļus.
"Ansi, kur tu tos liksi?" ķēve prasa.
"Gan es zināšu, kas man aizķīlējams, ja stallis vēl būs pilns,"
Ansis atteic un aiziet uz istabu. Istabā bērns atkal klāt: "Ansi, , ved mani laukā, jo istabā karsts." Ansis izved velna bērnu laukā uzduŗ to uz mieta galu un atstāj. Istabā velns prasa: "Ansi, kur bērns?"
"Bērns palika laukā!"
Velns izskrien laukā un atron bērnu pagalam.
"Vai, Ansi, ko tu esi padarījis? Tu bērnu uz mieta uztupinājis."
"Vai, cienīgs tēvs, esat dusmīgi?" Ansis jautā. "Ne, ne, dusmīgs gan neesmu."
Velns nu aizskrien uz stalli un atron, ka stallis tukšs no mēsliem. Viņš ņem ķēvi priekšā, kāpēc Ansim darba nedodot. Bet ķēve atbild: "Tev branga mute, nāc manā vietā, tad dzirdēsi, ko Ansis apsolīja, ja stallis vēl būšot pilns."
"Vai, cienīgs tēvs, esat dusmīgi?" Ansis atkal jautā. "Ne, ne, dusmīgs neesmu."
"Nu tad dodiet citu darbu."
Velns nu liek ar ķēvi asi malkas pārvest, bet paklusu pateic ķēvei, lai nevelkot. Ansis sakŗauj vezumu un dzen, bet ķēve neiet. Ansis nocērt pagaŗu maiksti un sāk ķēvei sānus mēŗot.
"Ko nu Ansi gar maniem sāniem mēŗo?"
"Lai, lai, ķēvīte, gribu no taviem sāniem izgriezt ādu slejas pastalām. Tad varēsi arī vieglāk asi malkās pārvilkt." "Negriezi, negriezi Ansi, varēšu tāpat pārvilkt."
,,Nu, ja vari, tad raudzīšu vēl tās pašas pastalas uz kādu laiku salāpīt."
Ķēve velk un pārvelk. Mājās velns tīri traks uz ķēvi. Bet ķēve atbild: "Tev branga mute, ej velc tu, tad redzēsi, ko ar Ansi iesāksi."
"Vai, cienīgs tēvs, esat dusmīgi?" Ansis atkal jautā. "Ne, ne, dusmīgs neesmu."
"Nu tad dodiet citu darbu!"
Velns tagad liek Ansim velna bērnus no citas vietas pārvest, sasēdināt gar galdu un paēdināt. Ansis aizbrauc un piekļauj pilnus ratus ar velnēniem. Bet tikko tas brauc, tad velnēni viens pakaļ otram krīt no ratiem ārā un bļauj: "Ansi, es izkritu! Ansi, es izkritu!"
Ansis nolec no buka, un kuŗš izkrīt, tas knauks! gar riteni nost. Tā viņš apsit visus viņus. Mājās Ansis nosistos bērnus sasēdina rindā gar galdu, sabāž mutes pilnas ar barību, ieliek katram roku bļodā un tad tā atstāj. Ne ilgi velns iekšā.
"Ansi, tu jau bērnus esi nositis!"
"Neesmu, cienīgs tēvs. Jūs jau redzat, ka viņi badā izmiruši: visiem mutes pilnas ar barību un rokas bļodās. Cienīgs tēvs, viņi no bada aizrijušies."
Ansi, ko saki, tu esi nositis!" "
"Vai cienīgs tēvs, esat dusmīgi?" "Ne, ne, dusmīgs neesmu."
"Nu, tad dodiet citu darbu!"
"Klausies, es vakarā iešu uz kāzām. Apkopi tu ķēvi un nāci ar, tad redzēsi, ka kāzās sēdēšu starp brūti un brūtgānu. Ja tu atnāci un mani tā redzi, tad pameti ar acim."
Ansis izsit nosistajiem bērniem acis un iebāž kabatā. Noiet arī uz stalli un izsit vēl ķēvei abās acis. Kāzās Ansis papriekšu met velnam krūtīs ar bērnu acim - velns neko. Nu met ar vienu ķēves aci - velns jau paskatās. Beidzot met otru ķēves aci velns uz rāviena kājās un uz mājām projam, Ansis laiž pakaļ.
"Vai, Ansi, kāpēc izsiti ķēvei acis?"
"Jūs jau man pavēlējāt ar acim mest."
"Kas tā runās?"
"Vai, cienīgs tēvs, esat dusmīgi?"
"Ne, ne, dusmīgs neesmu!"
"Nu, tad dodiet citu darbu."
"Dabūsi, dabūsi."
Velns nu paņem vienā padusē visu savu mantu, otrā padusē savu sievu un bēg no Anša projām. Bēg, bēg un tad saka uz sievu: "Sieviņ, nu mums jāatpūšas."
"Kā tad, jāatpūšas!" Ansis turpat atbild. "Vai tu; Ansi, arī te esi?"
"Kā tad, kungs, kur jūs, tur arī es!"
Nu velns ar sievu skrien līdz kādai upmalai un tad saka: "Sieviņ, te upmaļā ļoti silta saule, apgulsimies."
"Nu varam gan apgulties," Ansis turpat atbild. "Vai tu, Ansi, arī te esi?"
"Kā tad, kungs, kur jūs, tur arī es."
Velns tagad apguļas dienasvidū un noliek sievu vienā pusē. Ansi otrā. Viņš domā: "Kad Ansis piemigs, tad iesviedīšu to upē!" Bet Ansis neaizmieg nemaz. Viņš nogaida, kamēr velns aizmieg, un tad noliek velna sievu savā vietā un pats noguļas sievas vietā. Velns kā nu mostas, tā kampj sievu, iemet upē un projām; bet Ansis pakaļ. Pēc laiciņa velns sauc: "Sieviņ, atpūtīsimiēs atkal, jo mantas nasta nejauki nogurdina."
"Varam atpūsties!" Ansis atbild.
"Ansi, vai tu tas esi? Kur tad mana sieva?"
"Jūs sievu noslīcinājāt. Kāpēc, to nezinu."
"Atkāpies, Ansi! Še tev visa mana mantas nasta un tavi 100 rubļu."
Ansis nu iejūdz labu ķēvi un brauc ar mantu, ka čīkst vien mājā pie tēva.
Bet gudrajiem brāļiem tas nākas par kaunu, ka muļķītis vairāk iespējis par viņiem. Tie apgādā mucu un ņemsies Ansi slīcināt. Bet, kamēr brāli aizskrien pēc bomja, ar ko mucu apgāz, tikmēr brauc žīds gaŗām un dzird, ka viens mucā bļauj: "Nemāku skrīvēt, nemāku rakstīt; ko tāds par muižas kungu darīs
Žīds pielien pie mucas un prasa: "Uj, ko ar tevem darēs?"
"Mani cels par mužas kungu, bet nemāku rakstīt."
"Uj, laid mane iekšē, es māke rakstēt."
Žīds attaisa mucu, izlaiž Ansi un ielien pats iekšā. Ansis atkal aiztaisa mucu un tad projām. Brāli gāž ar bomi mucu ezerā. Līdz ko ūdens iekšā tek, žīds sauc: "Uj, es ta neesmu, uj es ta neesmu!"
Brāļi smejas savā starpā : "Redzi, vai viņš ir muļķis : māk vēl pa žīdiski runāt." Pēc slīcināšanas brāļi pāriet mājā, bet atron Ansi jau priekšā.
"Kur tu izcēlies, Ansi?"
"Kur es izcēlos! Biju ūdens apakšā jaukajās pilsētās. Ak, cik tur bagātības! Viņnedēļ tik no turienes pārbraucu ar mantas vezumu un nu atkal labu tiesu pārvedu. Kur tad citādi tik bagāts būtu ticis."
Gudrie brāļi, to dzirdēdami, apņēmās paši iet slīcināties. Kā lec ūdenī, tā arī paliek.