12. A. 1000. 1007. 1006. 1685. 1061. 1157. l072. l l32. 300. M. Š i l i ņ a j k d z e 1873. g. Slampā, A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 439, 41.

Vienam saimniekam bijuši trīs dēli : divi gudri, trešais muļķis - vārdā Plušķis. Gudrie strādājuši darbu, pelnījušies, muļķis ne - tas tikai krāsns augšā gulējis.

Te pienācis viens bada gads un tēvs sūtījis dēlus, lai ietot paši maizi pelnīties - viņš tos nevarot vairs mājā paturēt. Vecākais pirmais gājis dienestu meklēt - devies uz pilsētu. Bet netālu no pilsēta dzīvojis velna pilns saimnieks; tas bijis velnam labs draugs - pieskapējis tam cilvēkus. Un tā nu iznācis arī šim puisim uz ceļa pretim: "Kur tu eji?"

" Eimu dienestu meklēt!" - atbildējis.

"Nāci pie manis!"

"Kālab nē?"

Un nu nolīguši tā: "Tev jāgana mani lopi; katru ēdienu tev nuks maizes, stops alus un gadā 30 daldeŗi algas; kur es tevi sūtu, tur tev jāiet; dusmīgam tev nevajaga palikt, citādi izgŗiezīšu tev ikrus."

Labi. Tad saimnieks tūliņ vedis puisi mājā un ieskaitījis tam lopus. Bet tais mājās tikai četri cilvēki bijuši: saimnieks, saimniece un divi bērni; puisis tagad tas piektais. Un viņi - saimnieki- dzīvojuši kā kungi: labi ēduši, dzēruši, gardumus vārījuši, pankokus cepuši; bet puisim citu nav devuši, kā maizi un alus katrā ēdiena laikā. Paiet divi nedēļas - puisim paliek pliekana dūša - arvienu to pašu ēzdams.

Te vienā dienas vidū saimnieks vaicās : "Vai iesi dienas vidū gulēt, jeb nāksi man līdz strādāt?"

Par to puisis saīdzis; bet saimnieks tūliņ: "Kā, vai tu dusmīgs esi?"

"Esmu gan!"

Tā saimnieks ar nazi klāt un puisim ikri ārā - puisis pagalam. Tas nu velnam nodots.

Ar otru brāli tāpat ir noticis.

Beidzot muļķis, Plušķis, gājis dienestu meklēt. Arī tam šis pats saimnieks uz ceļa pretim un līgst tāpat kā ar vecākiem brāļiem. Plušķis citādi gan ar līgumu mierā: tikai divi lietas vēl klāt pielīgst: pirms, ka tam krāsns augšā guļama vieta būtu; otrs,

ka tam brīv arī saimniekam ikrus izgriezt, ja saimnieks varbūt dusmotos. Labi.

Kādu laiciņu puisis un saimnieki itin godīgi kopā sadzīvojuši; te vienu reizi Plušķim iesitas prātā: "Pag, pag, vai jūs vien varat gaļu ēst? Man tikai maizi un alu dosiet." Un ko viņš dara? Paņēmis ganos cirvi līdz, katlu, nositis labāko vērsi, nodīrājis, nocirtis žarklus, uzlicis katlu, kūris uguni un tikai vārījis vērša galu, lai kūp. Vārījis, vārījis - atminējies: sāls trūkst, pieliekamo zāļu nav. Neko darīt - pārdevis citu galu kaimiņam pret sāli, pret zālēm un nu bijis tāds ēdiens, ka jā. paēdis labi - vakarā dzinis lopus mājā. Te saimnieks: "Plušķi, kur lielais vērsis?"

"Nezinu - varbūt mežā.

"Mežā! Tūlīt meklēt!"

"Labi, labi!" Plušķis atteicis un ies. Bet iedams paņēmis no kūts mazu kazlēnu, zinādams, ka mežā vilki. Nu staigājis pa mežu un tikai arvienu paspiedis kazlēnu, lai iebrēcas. Drīzi arī viens vilks klāt. Plušķis nu sagrābis to, iesējis striķī un vedis mājā. Pārvedis mājā, pieklauvējis pie saimnieka 1oga: esot pārvedis vērsi, kur nu likšot?

"Laidi kūtī pie citiem lopiem!" šis pusmiegā atrūcis. Labi, ielaidis vilku pie lopiem un gājis krāsns augšā gulēt.

No rīta saimnieks ies raudzīt, vai vērsis riktīgi mājā - bet kas tas? - kā atvēris kūts durvis - vilks krūtīs. Nogāzis šo augšpēdu un prom uz mežu. Nu skatīsies, kur lopi? Lopi saplēsti. Tā saimnieks Plušķim virsū: "Kālab lopi pagalam?"

Vai es zinu? Jūs man likāt vērsi ielaist - vai es zināju, ka tas tāds zvērīgs būs? "

"Kā tad! Tu nekā nezini, tu nekā nezini!"

"Nuja nezinu! Vai jūs, saimnieks, dusmīgi esat?"

" Ne, Plušķi dusmīgs neesmu; bet par sodu tev jāizvelk

"Ne, Plušķi, dusmīgs "

lopi no kūts un vienam pašam visi jāaprok!

Labi, Plušķis tā dara; bet tās lopu acis viņš ņem un pieglabā. Saimnieks nu sapērk atkal citus lopus un plušķis tos gana itin godīgi.

Te pēc kāda laika nomirst saimniekam turpat kaimiņos viens radinieks un saimniekam ar saimnieci arī bijis jāiet vāķēt. Saimnieks, zinādams, ka bērēs dzert gan dabūs, ēst ne - piesaka Plušķim, lai izvāra ēdienu; kad pēc pusnakts pārnākšot, ka esot ko ēst. Un saimniece, kas pētersīles mīlējusi, atkal piekodinājusi, lai tikai pa pilnam petersīles pieliekot ēdienam un lai nepiemirstot viņas bērnus nomazgāt, šovakar esot svētvakars, tad bērni mazgājami.

Plušķis visu apņēmas un domā: "Nu jau pietiks! " Bet nekā! Vēl projām iedami atminas : lai Plušķis pēc pusnakts atnākot pretim ar vējlukturi; bet bēŗu istabā ienākdams, lai nesaucot tos laukā pēc savas parašas kā rupjš tēviņš - ne, lai tikai klusu ar acim pametot. Labi, šie aiziet un muļķis sāk strādāt. Pielej lielo katlu ar ūdeni - uzvāra; kad ūdens vārās - iebāž saimnieces bērnus katlā mazgāt; kad mazgajāmie labi noplukuši, izvelk atkal no katla laukā, ieliek gultā sasedz un lai nu guļ. Kamēr tie guļ liks tai pašā mazgājamā ūdenī gaļu vārīt. Un saimniekam ir bijis suns, kas plušķim līdz ganos gājis - to saukuši par Pētersīli. Plušķis šo Pētersīli visu iebāzis katlā - saimniece jau pati likusi, lai pa pilnam pētersīles pieliekot ēdienam. Vārījis, vārījis - nositis divpadsmit - bijis jāiet saimniekiem pakaļ. Paņēmis savas lopu acis līdz, aizgājis, iestājies durvīs un sācis saimnieku ar saimnieci ar tām acim mētāt. Par to saimniekiem liels kauns no bēriniekiem cēlies, bet nekā darīt. Dusmoties uz Plušķi nedrīkst tas pret līgumu - labāk gājuši mājā. Pāriet mājā - atron: bērni pagalam. Saimniece kliedz un brēc; saimnieks grasās Plušķim virsū klūp; bet Plušķis lēnā garā apvaicājas: "Vai jūs, saimnieks, dusmīgi?"

"Nē!" šis atbild un norij savas dusmas kā varēdams. Bet nu saimniece aizies pie katla - kas tas? - nemaz nevar ar pavarnīcu apgriezt - suns katlā.

"Kālab tā?"

Plušķis atbild, viņa tak gribējusi pa pilnam pētersīles pie ēdiena - vai būtu piemeties par daudz, varbūt?"

Šie neatteikuši vairāk nekā, - neēduši aizgājuši gulēt.

No rīta Plušķis atkal dzen savus lopus ganos; bet saimnieki, paglabājuši savus bērnus, runājuši: "Nu ir slikti! Nu vienreiz tāds būs gadījies, kas mums galu darīs. Bet, pag! Ķēniņam ir nolādēta pils, kur velns iemājo - sūtīsim tur Plušķi!"

Labi, un kā nu plušķis no ganiem mājā, saimnieks ar grāmatu pretim, lai tūlīt nesot to grāmatu ķēniņam! - Grāmatā stāvējis, ka tas cilvēks, kas šo grāmatu aiznesīs, varot visus velnus izdzīt.

Plušķis aiznes grāmatu - ķēniņš vaicā, vai tas patiesi būšot velnus no nogrimušās pils izķuidīt?

Plušķis atbild: "Kālab ne? Ar Dieva palīgu jā."

Ķēniņš saka: "Tai nogrimušā pilī man ir princese un pulka mantas; ja tu tos velnus uzvarēsi un pils uznāks augšā, tad atdošu tev princesi par sievu un to pili ar visu mantu."

Muļķis saka, tad esot labi; bet lai tikai viņam apgādājot dzelzs riekstus un dzelzs pīpjus - tās lietas man vajadzīgas. Labi, otrā dienā dzelzs rieksti un pīpji gatavi. Nu vēl paņēmis labu sauju īstus riekstus, gabalu maizes ko ēst, tabaku, šaujamo pulveri, sveces, zēveru kociņus un tad ar striķiem ielaidies pa caurumu pie nogrimušās pils. Nolaidies tur - iegājis vienā istabā, tur ieraudzījis šūpuli - dzelzs šūpuli. "Labi, tas šūpulis man arī var derēt!" viņš domājis un sācis pielādēt tos dzelzs pīpjus ar šaujamo pulveri tabaku uzbērdams virsū. Pielādējis un nolicis turpat uz galda, blakus tiem dzelzs riekstiem pats tad atsēdies attālāk no galda, iesmēķējis savu pīpi un kodis padarbodamies īstos riekstus. Kodis, kodis - pienācis velna laiks - velns iekšā: "Plušķi, ko tu te dari?"

"Po daru? Riekstus kožu. "

"Kas tev te vēlēja nākt?"

"Kas tev par daļu! Še iesmēķē labāk pīpi un uzkodi riekstus - ņemi - tur uz galda ir!" Velns ierauga pīpi un tūliņ siekalas vien tek. Nu laidīs uguni klāt - ievilka vienu dūmu, otru - uz vienu reizi plaukt pīpis sprāgst vaļā un velnam vilna deg, ka smird vien: lai Plušķis glābjot. Bet Plušķis saka: "Iesēdies šūplī, es tevi ieskrūvēšu, tad uguns noslāps!" Labi, lai skrūvējot. Ieskrūvē - uguns nodziest gan, bet velnu Plušķis vairs nelaiž laukā. Šis gan lūdzies : "Plušķīti, zelta Plušķīti, laidi mani vaļā!" bet Plušķis ne dzirdēt, lai nosakot, kā pili augšā dabūt un princesi atpestīt, tad jā! Neko darīt - velns sāks stāstīt: "Es esmu tas pirmais un mazākais no tiem velniem, kas te mājo; rītvakar te būs lielāks un parītu tas vislielākais - mūsu kungs. Nu es tev teikšu, kā to pievārēsi. Eji no šī kambaŗa sākdams līdz devītam kambarim - tur atradīsi tītaru - ķēdēsi pieslēgtu - zobinu pie sienmalas un sarkanu dzērienu pudelē, uz loga. Raugi, vai zobini vari kustināt; ja ne, tad dzeri sarkano dzērienu, kamēr spēki radušies zobini svaidīt. Nu, un ar šo zobini pārvārēsi velnus. Bet pārvārējis - nocērti tītaram kaklu viss būs labi."

Un mulķis, visu zināt dabūjis, nelaidis vis velnu vaļā - saskrūvējis šūpli vēl cietāku, nožņaudzis velnu un iemetis nedzīvo pils pagalma dīķī.

Un tad tais divās nākamās naktīs muļķis ar tiem abiem velniem gluži tāpat izdarījis. Tie gan bijuši daudz niknāki par pirmo; bet ar pīpjiem un šūpli pievārējis, ka nebijis ko darīt.

Nu, un nu gājis tītaram galvu nocirst. Kā nocirtis - tu brīnumi tādi! - skaista princese gadījusies šim priekšā - tā pati bijusi meklējamā un pils, ka mirdzējis un laistījies vien - pacēlusies augšup. Bet princese apķērusies šim gar kaklu un saukusi par savu glābēju.

No rīta ķēniņš uzceļas, iet pie loga - redz: tīri acis apžib, kasi par lepnu pili kalnā. Viņš tūliņ liek Plušķi ar princesi atsaukt un nu rīkos tiem kāzas. Bet Plušķis atsaka: "Paldies, cienīgs ķēniņ, precēties vēl tagad nevarēšu - man savs līgums ar to un to saimnieku, tas jāizpilda: jānokalpo šis gads, lai savus trīsdesmit daldeŗus dabūju."

Ķēniņš saka: "Tu esi labs zēns, bet muļķis; tomēr, lai paliek, kā vēlies; bet, kad līgto gadu esi nokalpojis, tad atnāci. Ja tad vēl princese būs dabūjama - dabūsi."

Labi. Pārgājis pie saimniekiem - saimnieki ļoti izbijušies, Plušķi ieraudzīdami. Pats vēl pusvaimanādams sūdzējies pašai: "Ak tavu nelaimi! ko nu darīsim, ko iesāksim ar sasodīto Plušķi? Būs jāsūta atkal ar grāmatu pie paša mūsu kunga - velna, lai pārnes seši pūri zelta naudas."

Iedod grāmatu - Plušķis iet. Iet, iet - kuŗu satiek, vaicā: kur dzīvojot velns? kur dzīvojot velns? Neviens nezin. Beidzot trāpīsies gan viens - tas parāda ceļu. Aiziet pie velna - nodod grāmatu - kas ir? Grāmatā rakstīts: pēc naudas nekāda liela vajadzība nav, bet šo Plušķi lai nobeidzot - tā esot liela vajadzība.

Un velns nu pieteicis tūliņ saviem sulaiņiem, lai vedinot Plušķi skrieties. Ja sulainis Plušķi noskrietu, tad Plušķis velnam piederīgs.

Labi, kad jāskrējas, jāskrējas! Gājuši. Bet ceļā Plušķis noķēris jaunu zaķēnu, paslēpis apakš paltrakiem un vēlāk teicis tā uz sulaini "Ko es ar tevi skriešos - mani tikpat tu nenoskriesi; bet man ir trīs dienas vecs dēlēns, eji skrejies ar to!" Un Plušķis nu palaidis zaķēnu. Velns gan skrējis ka bēdas, bet kas nu zaķi panāks? Ieskrējis mežā un pazudis. Velns atnācis tukšām rokām atpakaļ - Plušķis dusmīgs: "Kur tu manu dēlu liki?" Un tā vārds pa vārdam, vārds pa vārdam - ienaids gatavs - šie ies: uz kautiņu un jau meklē ieročus. Meklē, meklē - velns sadabūjis lielu šķēpu, Plušķis turpat mežā priedi, četriem žubuŗiem kā dakšu Nu, ko nu darīs? Nu nostāsies abi katrpus žoga un caur žogu viens otru dursies. Bet velns - ieraudzījis Plušķim tādu lielu žubuŗainu ieroci - plijas uzplīdamies: "Mainīsim, mainīsim! Še tev vecais šķēps, dodi man savu duŗamo!" Plušķis labprāt. Velns sagrābj žuburi un nu duŗ un dur, lai viss žogs nodreb; bet Plušķis pamazām kā pērs šķēpu žogam cauri - tūliņ atšķiras un velns uzvārēts. Nu, kad nu uzvārēts, tā šis plesku pleskumis elles dibinā iekšā pie sava kunga, kam deviņas galvas, un saka tā: "Kungs, jādod nauda, vai grib, vai negrib. To neviens nevar pārspēt - to Plušķi!"

Kungs brīnās: "Ja tu, mans stiprākais sulaini, to saki, tad gan man jātic; bet brīnumi tie ir. Še tev seši iemēroti pūri zelta naudas un eji, izmaksā tam!"

Velns atdod zeltu Plušķim - Plušķis iet atpakaļ pie saimnieka svilpodams. Pāriet - patlaban nakts - šis dauzās pie loga. Saimnieks atmožas : "Kas tur ir?"

"Kas tur ir! - naudu pārnesu - laižiet taču cilvēku iekšā!"

"Ak tavu postu! tas mājā atkal!" saimnieks saka saimniece, "bet ko taču darīsim - jālaiž vien jau būs."

Ielaiž - Plušķis vaicā: "Kur lielo naudas šķirstu nolikšu?" Ielaiž - Plušķi"

"Kur nu nakts laikā noliksi - atstāji tāpat sētā līdz rītam " Labi, Plušķim viena maksa: atstāj šķirstu sētā un lien krāsns augšā gulēt.

Bet no rīta saimnieks to vārdu vien daudzina: "Plušķi mīļais, i labais, ņemi to naudu un atstāj no manis!"

"Ne, saimniek, vēl nav gads pagalam, vēl nevaru iet: kur tad mani lopiņi vēl ganāmi!"

Neko darīt - šis aiziet ganos un saimniekam jāpaliek mierā. Bet kur nu miera ņemsi, kad miera nav - prāts bēgt vien taisās. Beidzot, kamēr Plušķis ganos, šis sacīs tā: "Vai zini, sieva, ko? Kamēr tas tur par ganiem, paēdināsim zirgu, aizjūgsim ori, iekŗausim mantu un bēgsim. Kŗauj, kŗauj - Pienāk diensvidus - Plušķis ar lopiem mājā. Nu gaidīs, kamēr šis krāsns augšā diensvidu gulēs un tad prom. Bet Plušķis, labi manīdams, kas šiem nu prātā, tīši novēlās no krāsns augšas aizkrāsnī, kur saimniecei lielie pēļi glabājās un paslēpās tanīs. Līdz nu vezums gatavs, saimniece: "Vai, kur tad mani pēli vēl - tie arī jāņem līdz. Diezin, atmiņas " vai velnam maz pēli ir, kur tad uzgulsimies? "

Labi, iekrāvuši pēļus, piecirtis zirgiem un nu braukuši, lai rīb. Bet par brīdim Plušķis izbāzis galvu no dūnu maisa: "Es arī te esmu!"

Saimnieks tīri pārbijies, Plušķi ieraudzīdams bet patlaban bijuši piebraukuši pie lielas upes ar augstu stāvu tiltu. Zirgi neva rējuši pa stāvumu nemaz uzvilkt, bijis jāapstājas. Kā šie apstā jas, tā Plušķis no vezuma zemē un nu pilnā kaklā: "Ko jūs maniem brāļiem darījāt, to jums. atdarīšu: jūs nodevāt brāļus velnam, es nodošu jūs! "

To teikdams, tas izgrožojis zirgus, sasējis saimniekus un ietriecis ūdenī.

Pēc tam aizbraucis zirgus uz saimnieka tukšām mājām un tad gājis pie ķēniņa raudzīt, kas ar princesi labs būs.

Bet princesei par to laiku gadījušies daudz augstu brūtgānu gandrīz vairs netiktos Plušķim atdot. Tomēr tā atteikt nevar kas solīts, tas solīts - tādēļ ķēniņš citādi izgudrojis. No trīsdesmit vienādi ģērbtiem sievišķiem lai uzminot, kuŗa ir princese - tad? Labi, Plušķis pilnā mierā.

Nu vedis Plušķi vienā istabā, kur šīs trīsdesmit rindā gaidījušas

"Iegājuši - Plušķis vaicājis : " Vai ir brīv no gala ņemt ? "

"Kālab nē?" ķēniņš atbildējis, "ņemi! "

Un kā nu ņēmis pirmo, tā bijusi īstā.

Nu bijušas kāzas. Pēc kāzām Plušķis ar sievu gājis saimnieka mājā dzīvot un dzīvojis labi.