13. A. 1000. 1009. 1120. S k o l n i e k s F. O z o l i p š, K r ā s l a v ā.

Vecos laikos reiz dzīvoja mācītājs, kas bija tik skops, ka pie viņa nevarēja dzīvot neviens strādnieks, ne kalps, tāpēc ka viņš nedeva uztura, bet spieda tos tikai pie smaga darba. Tāpēc arī pie viņa neviens strādnieks nedzīvoja ilgāki, kā divi vai trīs dienas.

Tai pašā laikā netālu no mācītāja dzīvoja trīs nabadzīgi brāļi, no kuriem divi bija gudri un viens muļķis. Aiz liela trūkuma brāļi nevarēja palikt mājā un visi bija spiesti iet pie mācītāja pelnīt maizi.

Vecākais brālis bija drošāks, tas atnāca pirmais pie mācītāja salīgt par kalpu. Lai gan mācītājs bija ļoti skops, bet tomēr viņš sasolīja jaunajam strādniekam lielu algu. Vecākais brālis nolīga pie mācītāja par trīs simti rubļu gadā, pie gatava uztura, bet nerunāja nekā par uztura labumu. Nākošajā dienā vecākais brālis piecēlies, kad saule vēl nebija lēkusi, lai viņu neizbrāķētu, un gaida, kamēr mācītājs viņam teiks, ko strādāt.

Piecēlās mācītājs un deva tūdaļ savam kalpam glāzi ūdens un pastāstīja tam, kas būs šodien jādara. Pēc mācītāja pavēles viņš izveda no kūts divus vēršus, iejūdza arklā, aizgāja uz tīrumu art un strādāja, kamēr sviedri sāka līt. Brokašu laikā vecākais brālis nojūdza vēršus un aizgāja ēst, bet mācītājs tam pasniedza atkal tikai vienu glāzi ūdens un vairāk nekā. Tā nu viņš nostrādā līdz vakaram un arī nākošā dienā klājās tāpat.

Trešā dienā vecākais brālis aizbēga uz māju, bet brāļiem nekā nestāstīja. Tāpat notika arī ar otru gudro brāli.

Muļķis neticēja saviem gudrajiem brāļiem un arī aizgāja pie tā paša mācītāja par kalpu. Viņš noslēdza ar mācītāju līgumu par trīs simti rubļiem. Ja mācītājs viņu padzītu, tad viņš muļķītim maksātu gada algu 300 rubļu un vēl pieci simti rubļu turklāt par līguma laušanu. Bet ja muļķis gribētu bēgt, tad viņam mācītājs nocirstu galvu. Pirmajā dienā mācītājs darīja atkal tāpat, kā ar gudrajiem brāļiem. Muļķītis pirmās dienas arī nostrādāja līdz brokastīm, nokāva vienu vērsi, piecepa labi daudz gaļas, paēda un aizgāja pusdienā padzerties. Mācītājs bija par to priecīgs un brīnījās, kāpēc viņa kalps esot tik labs un nemaz neprasot ēst, ar ūdeni vien tikai strādājot. Nākošās dienās muļķītis nemaz vairs nestrādāja. Mācītājs aizgāja apskatīt savu labo kalpu, ko viņš ir pastrādājis. Te nu viņš redz visu lauku zaļu, tik mazu daļiņu apartu, bet kalpu ierauga vērša galu ēdam.

Nu mācītājs izdomā viltu, kā no muļķa vaļā tikt. Nākošā dienā viņš paziņo zagļiem, lai nāk viņa klētī labību zagt, bet muļķītim pavēl sargāt klēts durvis. Mācītājs domāja, ka zagli nu muļķīti nositīs. Šis izcēla klēts durvis, ienesa savā istabā un gulēja. Piecēlies labi agri, mācītājs aizgāja apskatīt savu klēti un nosviest kaut kur nomaļus kalpa līķi; bet kas par brīnumu: ne kalpa, ne durvju, ne labības! Vēl vairāk saskaities, mācītājs ieskrien kalpa istabā un redz tur šo pie klēts durvju sēžam. Mācītājs uzbrēc tam: "Ko tu tur dari?"

"Sargāju durvis," kalps mierīgi atbild.

Mācītājs redz, ka kalps tomēr turējies pie viņa vārdiem, nevar nekā darīt! Nākošā dienā mācītājs iedeva savam kalpam vissliktāko zirgu un pavēlēja braukt mežā pēc malkas, lai atvedot vienā vezumā veselu asi zaru. Šinī reizē mācītājs domāja, ka muļķīti saplēsīs lāči. Muļķītis iejūdza zirgu un aizbrauca mežā pēc malkas. Viņš piecērt veselu asi zaru, saliek tad vezumā un taisās braukt mājā. Bet tanī brīdī nāk viņam virsū vesels bars lāču un uzbrūk vispirms zirgam. To redzēdams, kalps nosaka:

"Plēsiet zirgu, tikai neplēsiet mani!"

Kad zirgs jau bija saplosīts, lielākais lācis pagriežas uz kalpu un saka: "Cilvēks, lūdz mani ilksīs un brauc ar mani mājā! "

Kalps tūliņ iejūdza lāci, aizbrauca mājā un ielaida to stallī, pie citiem mācītāja zirgiem. Nākošā rītā mācītājs apskatās kalpa atvesto zaru vezumu un aiziet arī uz stalli apraudzīt savus zirgus. Tikko staļļa durvis bija atvērtas, lācis izskrēja laukā un aizbēga. Stallī viņš redz, ka visi zirgi saplēsti. Pārnācis savā istabā, mācītājs liek savai sievai kaltēt maizi un taisīties uz bēgšanu. Bet visu to sarunu bija noklausījies arī kalps un nu slepeni ielīda tai maisā, kur bija ielikta sakaltētā maize. Tad mācītājs paņēma maisu ar visu kalpu uz pleciem un steidzās ar sievu projām, lai kalps viņus nepamanītu un nedzītos pakaļ. Tā steigdamies, viņš ļoti nogura, nespēja vairs tālāk iet un norunāja ar sievu atpūsties. Bet nu abiem par lielām bailēm arī kalps izlīda no maisa. Mācītājs tomēr neizrādīja savu baiļu, likās tikai uz stāva upes krasta gulēt, nolika sievu sev blakus, bet kalpu aiz sievas uz pašas krastmalas. Tikko kalps iemigs, iegrūdīs to upē. Bet kad kalps redzēja, ka mācītājs ar sievu ir aizmiguši, viņš ielīda sievas un mācītāja starpā un apgulās. Mācītājs pamodies, iegrūda krastmalā gulētāju upē un nu modināja sievu, lai varētu iet atkal mājā. Redzēdams, ka sievas vietā guļ kalps, un ka upē viņš iegrūdis sievu, viņš ar ī pats ielēca upē savai sievai pakal un noslīka.

Muļķītis nu priecīgi aizgāja mācītāja mājā, palika tur par saimnieku un dzīvoja laimīgi. Gudrie brāļi nu izrādījās par muļķiem un dzīvoja no muļķīša žēlastības.

P i e z ī m e. Epizodi par durvju sargāšanu uzrakstījis A. Salietis no Rīgas (P. Birkerst, L. tautas anekdotes I, 627, 1414). P.Š.