14. A. 1000. 1008. l006. 1115. 1116. 1132. S k o l n i e k s D. M ā z i n s. 1892. g. B l o m u s k o l ā. V. M a l d o ņ a kr.

Vienam tēvam bija viens dēls, Ancītis vārdā, kam ne no kā nebija bailes. Tēvs kalpoja velnam un tam nu nemaz nepatika, ka šim ir tāds drošs dēls. Velns lika tēvam apvilkt baltas drēbes, nostāties mājā pie akas un lūkāt dēlu sabaidīt. Dēls iet uz aku pēc ūdens, redz tur baltu ēnu stāvam un nosit to. Nu Ancīšam bija jāpaliek tēva vietā pie velna par kalpu. Abi notaisīja tādu līgumu. Ja Ancītis velnu sakaitinās un tas to ņems jaunā, tad viņš noplēsīs velnam ādu. Bet ja velns sakaitinās Ancīti un tas to ņems ļaunā, tad velns noplēsīs viņam ādu.

Velns nu sūta Ancīti pirti kurināt, bet Ancītis tikmēr kurina, kamēr nodedzina pirti. Velns saskaistas un prasa: "Kāpēc tu tā darīji?"

Ancītis prasa pretī: "Vai tu to ņem par ļaunu?"

Velns negrib atzīties un saka, ka šim jāiet uz kāzām. Lai Ancītis uzskatot viņa bērnus un rītā lai nākot arī uz kāzu māju un metot šim ar acim, kad jānākot mājā. Ancītis nu izgrieza velna bērniem acis, aizgāja uz kāzām un svieda velnam ar bērnu acim. Velns pārnāk mājā, saskaistas uz puisi un kliedz: "Kāpēc tu tā darīji?"

Velns nedrīkst atzīties, ka ņem to par ļaunu, un nu sūta Ancīti gulēt. Puisis noprot, ka velns to lūkos nogalināt. Viņš ieliek savā gultā vienu bluķi, galvas galā nostāda kreima ķērni, pārsedz visu ar baltu palagu un pats paliek pagultē. Ienāk velns, cērt ar cirvi pa gultas galvgali, ka kreims vien izšķīst, un nosaka pie sevis: "Es nu reiz tikšu no viņa vaļā."

Bet Ancītis izlien no pagultes un saka: "Es vēl esmu dzīvs." Ancītis nu aiziet uz kūts augšu, ielien salmos, noslēpjas un guļ. Velns to meklē, meklē, bet nevar atrast un pielaiž kūtij uguni, lai puisis tur sadegtu. Ancītis tomēr jau laikā izbēga, bet uz kūts augšas sadega velna sieva, kas arī bija tur uzkāpusi puisi meklēt.

Velns nu sašuv lielu ādas maisu un beŗ tur naudu un citus dārgumus iekšā. Ancītis noprot, ka velns taisās bēgt, ielien, velnam nemanot, pašā maisa dibenā. Piepildījis savu maisu, velns to ņem uz pleciem un aizsteidzas ar visu prom no mājas. Nokusis viņš noliek maisu zemē, atsēstas mežā uz celma un saka: "Nu es esmu reiz no viņa vaļā!"

Ancis nu izlien no maisa un saka: "Es jau ar tepat esmu!" Velns nu atstāja savu naudas maisu zemē un aizbēga projām, bet Ancis palika ar velna naudu par lielu bagātnieku.

P i e z ī m e. Stila trūkumu dēļ pasaka ir pārstrādāta. P. Š.