19. A. 1003. l004. 1012. 1120. S t. U ļ a n o v s k a, V i ļ ā n o s. Zbior wiadomosci do antropol. krajowej. T. XVZII. Krakavā 1895., 269, 156.

Div bruoļi bjeja: vīns gudris, ūtris duraks. Tys gudryis nūguoja iz valna par kolpu. Īdūd jam valns kucjeiti - cik tjei kucjeitja par dīnu apskrīs, cik [tik] jam apart zjamis. Kucjeitja skrīn - puspasauļa jei apskrīņ - apskŗējusja atskrīņ iz sātu : a jis ar, ar da vokora jau, kai vajag dīnu struoduot, apars atīt iz sātu. A jīm bjeja tai nūrunuots, ka naapars par dīnu, cik jau tjei kucja apskrīs, to valns izgrīzs jam nu mugorys div syksnys, a nu čūksta spŗādzi, ar kū samjast syksnys tuos. Vaicoj valns iz kolpu: "Voi apars?"

Jis soka: "Apars!"

"A par kū kucjeitja atskŗāja paprīšku, kai tu atguoji nu tjeiruma? A, to tu nabjeji ar kucjeiti leidza, tu naapari, cik kucjeitja apskŗāja."

Pajem tys valns, izgrīž kolpam div syksnys nu mugorys, spŗādzi nu čūksta i izdzan jū, lai sjev īt pa cjeļu. Atīt jis iz sātu, nasoka nikuo, kas jam bjeja. A tys duracjeņč soka tai: "Bruoleit, īšu es iz tini par kolpu."

"Naej, duraks, byus slikti!"

"Na, bruoleit!" īškys.

Sazaladās i nūīt iz tū valnu par kolpu. Īguojis sadar tai, ka jis naapars par dīnu, cik jam aizliks, to valns jam grīzs tuos syksnys; a ka apars, to jis valnam grīzs. Īdūd jam valns kucjeiti i soka: "Ej niu i ar! Cik tjei kucjeitja apskrīs par dīnu, cik [tik] tejv apart vajag!"

Vot jis pajem kucjeiti, pīsīn pi zyrga i ar par dīnu. Vokorā juoj iz sātu, īguoj pogulmā i palaiž kucjeiti pa vaļai. Izīt valns i vaicoj : "Apars tu jou? " "Aparsi! " ` Pajem, izgrīž valnam nu mugurys syksnys divi, nu čūksta spŗādzi. Nu, tagad kolpuoškys pi valna i valnam nava vaļis izdzjeit jū, cikom gods bjeigsīs. Iz reita dūd jis jam cyukvs dzjeit gonūs i soka: "Cik kucjeita apskrīs, cik [tik] tu cyukys dzjaņ tuoļi."

Pajem jis kucjeiti, pīsīn pūrā, cyukom apgrīž astis, sasprauž dyuņā, a juos nūdzan i puordūd mīstā. Pjēc tuo atlaiž kucjeiti vaļā i atīt ar jū iz sātu. Vaicoj valns: "Kur cyukys?"

"Staignā apsleika cyukys, astis vīn uorā!"

"Kam tu pūrā dzini?"

"Kur kucjeitja skŗāja, tī es i dzynu!"

Nūskrīn valns, sirdīgs cīši, jau raus uorā nu staignoma cyskys. Kā raun; tik astis palīk rūkā. Nu nava, kū jou daŗēt. Nūīt valns iz sātu i brauks ar sīvu gostūs. Nūbrauc jis i pamat sātā tū kolpu ar bārnim, kab jis bārns apmozguotu. Vot jis pīvuoŗej jiudiņa, jem tys vyss bārns - kaidu divpadsmit bārnu bjeja tam valnam - apšmucynoj korstā jiudinī, apvylk jūs ar boltom dŗābim, sasādynoj vyss iz sūla aileņā. Atbrauc muotja ar tāvu nu cīma, atbraukusja sauc muotja bārnu, kab ītu iz jū, ka dūs jīm pjeiragu. A duraks, aizleids aiz tūs bārnu, kai muotja dūd jīm pjeiragu, tai jis jem ar bārna rūku, kai dūmoj, ka bārns jem. Cirib jei pati mozuokū bārnu paauklēt, pājem i vjeŗas, ka jis jau nadzeivs. Pajem ūtru, i tys nadzjeivs - i vysi bārni nadzjeivi. Soka jei: "Kū tu padaŗēji?"

A jis atsoka: "A es jūs izmozguoju."

Vot valns pajem, pīlīk maizis kulā i īs jī ar sīvu pa cjeļu nu tuos sātys, ka navar jau tī dzeivuot i kolpa navar atstatjāt. A kolpu pamjass jau tamā sātā, lai jis tī dzeivoj pats. A kolps īlīņ kluseņom kuļā, valns pajem i nas jū iz placu. Daīt jī pi azara, jau vokors, atsasāst jau jī āst, atraisa kuli, a kolps izlīņ nu kuļis. Valns soka: "I tu tja?"

Jis atsoka: "Tja!"

Nu, paād jī i atsagulstas azara molā: kolps par gobolu atsagulstas, a valns ar sīvu vīnu vītu guļ. Kolps zyna, ka valns grib jū nūsleicynuot, jis pajem sīvu valna, nūnas tī, kur jis gulēja, a pats atsagulst pi valna. Triucjās valns kuojuos, jam i īsvīž azarī: Jis dūmuoja, ka tys kolps ira, a jis sovu sīvu īsvīdja. Par šalti soka jis tai: "Voi dzierdjēji, sīvjen, kai pleikšāja, ka es jū svīžu azarī?"

A kolps gulādams atsoka: "Dzierdjēju i es, ka pleikšāja."

Soka valns: "Voi ta tu dzjeivs?"

"Dzjeivs! Djēļ kam nabyuškys dzjeivs?"

Vot vjeras valns, ka jis sovu sīvu nūsleicynuoja. Nūskŗāja i pats nūsleika azarī. Par vīnu duraku navaŗēja i valns pacīst. A duraks ar vysu montu valna aizguoja ir sātu.