21. A. 1000. 1012. 650. 1007. 1009. 1122. N. R a n c ā n s, E g l ū n ā.

Dzeivuoja dāds ar buobu. Jīm beja treis dāli, bet zemes pījūs beja moz, tai ka dālim vajadzēja īt dīnēt. Reizi sarunoj vacuokū dzeivūt pī popa - kurs beja ļūti skūps - par kolpu un nūronoj, jo atdzeivuos godu, tad nu popa treis symti naudas ; bet ka neaatdzeivuos ua dusmuosīs, tad kolpam treis slūksnes par mugoru.

Popa sīva īser ceplī pyuru rudzu un reitā līk samalt. Kolps pīsaceļ ap pušnakti moltu - maļ, maļ vysu reitu, bet navar samalt: dziernavas zamai aplaistas, un tuodēļ nasamaļ. Saimneica pīcap bliņu un sauc kolpu uz brūkastem; bet te vīns saimneicas bārns lyudz jū padzierdeit, ūtrs pabaruot, tai ka kolpam nav kod i paēst. Tam laikam atīt pops un vaicoj nu kolpa: "Voi tu dusmeigs uz mani?"

"Kai es lai nasadusmuoju, ka pī tevis i paēst nav laika."

Tad pops pa nūrunai pajem izdarinoj treis slūksnes kolpam par mugoru un palaiž uz sātu.

Īt tagad vyduskais dāls uz popu par kolpu, bet taipat naatdzeivoj goda un atīt uz sātu ar saplāstu mugoru.

Sadūmoj īt jaunuokais, lai gon juo jau nagrib laist, dūmuodami, ka taipat atīs ar saplāstu mugoru; bet jaunuokais nasaklausa un nūīt uz popu par kolpu, sasarunoj taipat ar popu kai juo bruoļi. Jam arī saimineica līk pa reitam samalt pyuru rudzu. Jis ceļas gaismā un nūīt moltu, pacej dziernavas, palaiž pusdzeivus rudzus caur dziernavom, tad nūīt uz brūkastes. Te suoc laistīs popa bārni, tad jis pajem un buož jūs ar golvom kubulā. Īrauga saimneica un pusdzeivus izvalk nu kubula; bet pops nikuo nasoka, tik dūmoj: "Tyka gan kolps; kai tik byus nu juo atsakrateit?"

Padzeit pa sarunai navar, koleidz kolps pats īs voi dusmuosīs, cytaiž juomoksioj vysa nauda.

Vīnu nakti nūsyuta pops auzu sorguotu uz teiruma, kuras ēde luocs, dūmuodams, ka luocs apēs juo kolpu; bet kolps na muļķis - jis naguj a sorgoj. Atīt luocs, tad kolps mat luoam cylpu koklā un atvad uz sātlu. Atvedis vaicoj: "Satminīk, kur laist luoci?"

Saiminīks dūmoj, ka kolps teišām runoj par luoci, un soka uz kolpa: "Laid pi zyrgu klāvā!"

Reitā verās pops, ka luocs vysus zyrgus saplēsle. Kū dareit? Pats vaineigs, kam pasacēja laist pi zyrgu.

Par kaidu laiku paaicynoj popu uz kuozom. Pasoka pops kolpam nūkaut vušku. Polps vaicoj: "Kuru vušķu kaut?" Pops atbild: "Kura pasavērs uz tevi, tū kaun!"

Kolps nūīt uz klāvu un apkaun vysas vuškas, atguojis stuo sta saiminīkam, ka apkava vysas vuškas, tuodēj ka vysas uz juo vērās. Otkon saiminīks palīk vaineigs.

Pops ar sovu saimineicu sasataisa braukt uz kuozom, un kolpam pīsoka sorguot klēts durovu. Kolps izce! durovas un ar vysom durovom paka pēc saiminīka arī uz kuozom. Veras pops, ka juo kolps arī kuozuos doncoj, sasadusmoj un soka uz kolpa:

"Kur tu te tiki? Tev beja saceits sorguot klēts durovu! "

Kolps smīdamīs atbild: "Saiminīk, nasabeistīs! Durovas byus dzeivas, es juos atnešu leidza uz kuozom." Pops redz, ka nadabuosi gola ar taidu kolpu, pamat jū kuozuos un, cik spēj, ar sīvu nūskrīn uz sātu; bet uz laimes vēl zagļi nabeja tykuši klētī.

Pops ar sīvu, atbraucis uz sātu, suoc dūmuot, kai tikt vaļē nu kolpa. Tad pīcap bļinu, pajem pīna, ka tvktu kaidai dīnai, un sagaidējuši kolpu nu kuozu, saād vysi un alzbrauc uz mežu molkas cierstu, a popa sīva sēņu laseitu. Daīt vokors un jī p:alīk mežaī gulēt. Par tū mežu tecēja upe. Pops, gribādams kolpu nūsleicynuot, lyka jam gultīs dzar molu pi upes un pats atsagula pī juo kluot. Tipat atsagula arī hopa sīva. Bet kolps saprota gon popa nūdūmu, un kai tik pops pīmyga, kolps tyuleņ cēlēs, aizguoja un atsagula tuoļuok. Par kaidu laiku pops, tryucīs nu mīga, kolpa vītā gyun sovu sīvu un īgryuž upē. Kolps pasamūst un suoc klīgt:

"Saiminīk, kū tu padarēji? Sovu sīvu īgryudi upē!"

Pops redz, ka kolps jū pavysam izbeigs, tad kai nadreižuok, atdūd jam treis symti un palaiž prūjom lai gon vēl kolps nabeja nūdzeivuojis i pusgoda. Tad aizguoja kolps svilpuodams uz sātu ar trejim symtim, bet na tai, kai bruoļi ar saplyukotom mugurom.