23. A. 1000. 1049. 1052. 1007. 1115. 1060. 1063. 1084. 1130. A. G a r i - J u o n e n o S. K e i b i n ī k a K o k o r e v a s p a g.

Seņuok dzeivuoja vīns vacs, vacs labi puorticis boguots saiminīks, jam nabejis nivīna bārna. Aizīt jis reizi uz mežu pastaiguotu, sateik te vīnu vecīti, suoc runuot. Tys vecīts īdūd jam kastīti un pasoka, lai nas uz sātu un nazaver kastītē īškā. Panas gabaliņu - večam gribīs pasavērt kastītē, attalsa jis vaļā, suoc biert zalta nauda nu kastītes uorā. Cik jis losa, ber īškā - nauda vairuok vīn bierst uorā. Nikuo jis navar padarīt, a zalta naudas jam ļūti žāl. Tod jis soka: "Kam kod pats valns paleidzējis salikt."

Kal tikai jis tai pasacīja, valns tyuliņ kluot un soka: "Es tev paleidzīšu naudu salikt kastītē, tikai tu man atvēlej tū, kas tev muojuos ir jauns."

Vecs padūmuoja, padūmuoja - sātā jam nikuo jauna nava i pasoka: "Atvēlēju tev tū, kas man sātā ir jauns."

Velns paleidz naudu sabērt kastītē, vecs pajēms kastīti, atīt uz sātu. Sātā juo sīvai pīdzims dāls, nyu jis nazyna nu bādas, kū i darīt, ka sovu dālu ir atvēlējis valnam, bet paleidzēt tam nikuo navarēja.

Dāls auga styprs un dūšīgs, paguoja divdesmit godi, atguoja valns pēc dāla, kai jam beja nūrunuots, un izvedja uz sevim par kolpu. Valns aizlyka jam vysaidus gryutus dorbus struoduot, jis gon beja cīši styprs, bet na tik styprs, cik valns. Valns pastellej puisi uz mežu pēc molkas, tys pajem ciervi, atīt uz mežu un cārt vysus kūkus pēc kuortas. Valns gaida, gaida molkas, bet nasagaida - atskrīn uz mežu pats un soka: "Kū tu te cik ilgi dori, ka molkas nanes?"

"Grribu nūcierst vysu mežu,"

Valns sadusmoj, pagyun ciervi, kai cārt reizi, tai kūks zemē. Tu nes tīvuokū golu, a es nesšu plotuokū ar lopom," soka "

puiss. Valns ķer aiz razgaļa un šņuokdams vīn stīp kūku, a jis atsēdīs zorūs, sēd svilpuodams vīņ. Valns atvilcis kūku uz sātu, vaicoj: "Voi tu pīkusi?"

"Kū tī pīkusi, taidu vīglu nasūt!"

Valns tik nūsabreinoj &127;par sova kolpa spāku. "Aizej uz klāvu, nūkaun vīnu vērsi," soka valns.

Kolpām juoklausa, jis aizīt uz klāvu, suoc vēršim graizīb astes nūst, vērši bļaun kai troki. Valns gaida, gaida - kolpa nava; aizskrīn pats uz klāvi, sasdusmuojīs ķer vērsi aiz astes. Kai vaik pi sīnas, tys par reizi gotovs; pajem vēršam aiz muguras, kai cierš pi sīnas, gala izzave&127; nu uodas. Valns pajem gaļi, atnas, a kolpam īdūd nest uodu. Sakur guni, pastota lelu kotlu uz guns un styuta kolpu uz oku pēc yudiņa, atnest pylnu vērša uodu yudiņa. Puišam uodas vīn gona kū nest, kū tod jis yudini atness vērša uodā? Jis atīt uz oku ar vērša uodu, staigoj ap oku un dauza ar vēziņu; velns gaida, galda - navar sagaidīt kolpa ar yudini, a kotls jau sprākst vīn uz guns. Atskrīn pats un soka: "Kam tu yudiņa nanes?"

"Kū es tī ar vērša uodu nesšu? Es izbesšu vysu oku un aiznesšu." Valns īlāc okā, pīsmeļ pylnuvērša uodu yudiņa, atnas, pīlej kotlā, īlīk gaļu un vuorej. Izvuorej vērsi. Cik jau tur apēdja kolps, bet valns apād pus vērša, līkas un guļ. Kai tikai kolps atsagulst sovā gultā, valns atsamūst un runoj ar sīvu kolpu nūsist. Jis nūzaklausa un gaida, kas nūtiks tuoļuok. Valns izkuop uz ustobas, izvūrb grīstūs caurumu pret kolpa gultu un aizīt. Par tū laiku, cykam valns meklej dzelža vāzas, ar kū kolpu nūsist, kolps pajem dzelža lelū pīstu, īve&127; gultā, apsadz, a pats atsagulst ūtrā

koktā. Jis dzierd, ka valns tusdams vīn valk dzelža vāzu un gryuž pa caurumu uz gultas. Kai kreit lelais dzelža gobols, tai pīstu sasryt lompom.

"Nyu gon kolps byus beigts," nūdūmoj valns. Kolps dreiži atsagulst gultā pi dzelža gobolim un guļ. Reitā valns placus vīn saruov?`&127; īraudzējis kolpu dzeivu, un vaicoj: "Kū tu šūnakt sapņā redzēji .

"Es šūnakt redzēju srapņā, ka man nazkas syta ar knipi par dagunu. Valns palīk brīsmīgi nikns, ka puisis cik styprs, un suok jam likt vysaidus jautuojumus.

"Voi tu vari nu akmiņa izspīst zupu?" vaicoj valns.

"Zynoms varu, kas tī kū naizspīst zupu nu akmiņa?" atsoka puiss; jis īīt duorzā pajsm ruocini, samīdz, ka zupa vīn tak, bet valns nu akmiņa nikuo navar izspīst.

" Īsim svīstīs," soka valns, pajēmis gryutu dzelža bazmynu. "Labi, svīssimēs," atsoka kolps.

Valns paņem gryutu bazmynu, kai svīž gaisā, tys tikai par divi stundem nūkreit zemē. Puiss tikkū pacelt var, kū jam vē! izsvīst gaisā bazmynu? Jis pajēms šyupoj bazmynu.

"Kam tod tu nasvīd bazmyna," soka valns.

"Gaidu, cykam atīs tyucs, tod es aizsvīsšu bazmynu aiz tyucim, tai ka tu treis godi nasagaidīsi bazmynu atpakaļ," atsoka puiss.

" Lobuok nasvīd! Kū tad es, bez bazmyna palicis, darīšu?" aizzaklīdz valns. "Lobuok svelpsimēs."

Valns ka alzsveļp, kū'kim lopas bierst.

"Es arī sveļpšu, tikai pyrmuok tev vajag aizsīt acis un auss j , o muns svēļpīns&127; byus puoruok styprs," atsoka kolps.

Valns ar mīru, kolps aizsīn jam acis un aussis un ka svelp ar akmini pīrē, valns aizzabļaun vīņ : "Nasveļp tik stypri!" Valnu puorjem bailes, ka kolps tik styprs, jis sasauc valnu sapulci un vysim pastuosta par styprū kolpu un lyudz padūmu: "Kū nyu darīt, jis var mums daudzi kaitīt."

Valni, labi padūmuojuši, nūsprīdja, atdūt vysu naudu tam kolpam, tikai lai jis valnus atstuoj mīrā. Tys valns, pī kuŗa kolpuoja cylvāks, beja vysu valnu vacuokais, jis soka kolpam: "Cik tu naudas gribi par sovu kolpuošonu?"

"Es daudzi nagribu, pīber man tū solmu ūti pylnu un byus dīzgon, atsoka kolps. Aizīt pi vīna kolna, izbad dūbi, labi dziļu, uz tuos tur sovu caurojū solmu ūti, lai valns ber naudu īškā. Valns ber, ber - vys ūte nav pylna.

"Nū, pītiks jau man naudas," soka kolps. Puiss pēc desmit nūkolpuotim godim aizīt uz tāva sātu un pastuosta, ka jam ir lela naudas dūbe, kū ar tū darēsim, sasarunoj ar tāvu un nūsprīž izcelt skaistu pili. Kai tū pili sauc, pīmiersu, bet skaistuo pils i

tagad ir pi Zyluo kolna. Pilskungs vysus aicynuojis pi sevis gluobtīs, apkuortējī īdzeivuotuoji izzynuojuši par pils saiminīka spāku un gudrību, ar kaidu tei pijs calta, cīši jū īcīnējuši un slavējuši.