l. A. 1006. P. O z o l i ņ š, G u l b e n ē, LP. k r. LP, W, 424, 29.

Viens tēva dēls salīcis pie kunga kalpot: ja varēšot izkaipot - dabūšot 300 rubļus, ja ne - nogriezīšot degunu. Labi.

Pirmo dienu kungs licis resnu resnu ozolu cirst : pa trīs mēneši vajagot nocirst viņu. Dēls gājis cirst un ceļā ar laimi saticis cirvi, vāli, ķīli. Tie piedāvājušies šim talkā. Ak tavu tēju: skaidas gājušas pa gaisu kā mušas un lēkušas muižas pagalmā. Tā tur cirtis, skaldījis un plēsis lielo ozolu trīs dienas , trīs naktis; trešā dienā bijis gatavs. Kungs brīnojies; bet dēlam neteicis nekā: ne, ka tas ir labi, ne, ka tas ir nelabi.

Bet otrā rītā iedevis dēlam baltu ķēvi, lai vedot ozolu mājā! Labi. Bet ķēve nevilkusi ne lūdzama. - Viņa bijusi velna māte: Kā nu nevelk, tā šis nogriezis kociņu un mēŗojis ķēves sānus, cik pastalu sleju tur iznākšot. Ķēve sabijusies un pārvilkusi ozolu.

Nu kungs gājis kāzās un teicis, lai dēls arī atnākot kāzās viņam ar acim pamest. Dēls nokavis visus kunga lopus, visus kunga bērnus un salasījis lielu, lielu maisu pilnu ar acim. Aizgājis kāzās un bārstījis pa saujām vien bērnu un lopu acis. Kungs nu palicis dusmīgs un tā rātos iekšā un uz mājām prom; bet dēls slepus, jau iepriekš, palīdis apakš ratu sēžamā un, tik līdz nu iebraukuši mežā, tā dēls trūcies augšā, izgāzis kungu no ratiem un mežā iekšā. Kungs dzinies paka[ dēlam; bet dēls upmalā apģērbis ar savām drēbēm celmu. Atskrējis kungs, tas pārzīmējis apģērbto celmu par dēlu un dusmās grūdis upē. Kamēr gaŗ celmu mocījies; dēls no muguras pierējis klāt, iegrūdis pašu kungu upē, noslīcinājis to un tad palicis kunga muižā pats par valdnieku.