2. A. 1006. 1175. 1146. 1157. B. 11511. 1147. L i e l u p i s, V e c - P i e b a l g ā, B r ī v z. k r. LP, VI, 380, 6.

Vecais Krišus bija aizņēmies no velna trīs sieki zelta naudas, bet nespēja nekad atdot. Beidzot Krišus nomira un nu velns, kā rūgta nāve, stāja Jurim, Krišus dēlam, virsū, lai nolīdzinot tēva parādus. Neko darīt - kur Juris ņems - jāiet velnam atkalpot. Noiet - velns tūliņ pirmā dienā iedos tādu baltu zirģeli, lai vedot malku.

Aizbrauc mežā, piekŗauj vezumu, baltiņš nevelk ne traks.

"Nu tu nositams!" viņš dusmojies un iegājis tuvējā mājā pēc pastalu taisāmā galdiņa un muldas kasāmā dūča. Ar šiem elpeŗiem atsteidzies pie baltiņa un mēŗojis un mērojis. Baltiņš, zināms, nebijis vis vakarējais: tūliņ nopratis, labi nebūs, un sācis vilkt.

Nu velns devis citu darbu, lai apkopjoties pa māju, ko jau nu redzot, un tad lai steidzoties viņam pakaļ viesībās, viņš iešot tūliņ. Bet ja atnākot viesībās, lai tad pametot viņam ar acim vien, gan viņš tad nopratīšot, vai ir apkopts viss jeb ne.

Labi, velns aiziet un Juris nu ņemas ar darbiem. Vispirms viņš nocirta visiem velna lopiem galvas, astes, kājas - velna bērniem arī tāpat, tad izņēma velna bērniem acis un aizgāja viesoties. Noiet tur - velns skatās: kur Juris? Bet Juris paķēra velna bērnu acis un iemeta velnam klēpī. Velns traks, tūliņ mājās prom un grib Juri vai piestā sagrūst; bet Juris brīnās: "Par ko tad, vai pats neteici, lai ar acim metu?".

Velns nodomā: "Varbūt, ka esmu pārteicies arī?" un tā nu paliek.

Bet otrā dienā velnam spītība galvā: ja Juris nevarēšot viņam triju dienu laikā nepadarāmu darbu iedot, lai tad sargājoties!

Labi. Te otrā dienā Juris atnes velnam vienu matu, kas pavisam sadžerkstelējies, un liek, lai atskrudzinot to taisnu. Velns domā, tas nekas; bet izmocījās traks palikdams: nevarēja un nevarēja atskrudzināt.

Tas nu tas. Bet nu velns saka: "Iesim gar ezermalu pastaigāties!"

"Labi, iesim!"

Aiziet šīpus kalna, ierauga dzirnavu pusi. Velns saka: "Tas mana tēva gredzens - laime, ka atradu!" un uzmauca pirkstā. Iet atkal - ierauga kalna galā ecēšas. Velns saka: "Tas mana tēva suseklis - laime, ka atradu!" un iekāra ecēšas pakausī. Iet atkal - ierauga ezermalā divas laivas. Velns saka: "Tās mana tēva tupeles - laime, ka atradu!"

Velns ielika katrā laivā vienu kāju un sāka pa ezeru vizināties; bet Juris sēdēja laivas galā - pakaļgalā. Te patlaban sāka pērkons dūkt. Velns saka: "Kremtels, kremtels?"

"Ne tā!" Juris atsaka, "tur manam tēvam sūdu talks un, iedzērušies nāves ūdeņa, brauc, ka vai velve ielūzt."

Te pa brītiņam velns atkal: "Kremtels, kremtels?"

"Ne tā! Tur manam tēvam sūdu talks un, iedzērušies nāves ūdeņa, brauc, ka vai velve ielūzt. "

Ne cik ilgi - velns vēl trešo reizi: "Kremtels, kremtels "

"Nē tā! Tur manam tēvam sūdu talks un, iedzērušies nāves ūdeņa, brauc, ka vai velve ielūzt."

Tiklīdz, kā trešo reizi to bija izteicis, te zibins trāpīja velnu pašā sirdī un viņš nost; bet laivas apgāzās no velna kritiena un Juris tikai mokām izpeldēja malā.