1. A. 1007. J. R a m a n i s, B ē r z a u n ē LP. V, 87 (24, 3).

Vecos laikos arājs ecējis ar diviem vēršiem. Divi brāļi sarunājušies šim vienu vērsi nozagt. Labi. Viens brālis uzlīdis tuvējā mežā koka galā, otrs glūnējis turpat paslēpies. Kokā līdējs esot saucis: "Brīnumi ir - vēl lielāki būs!"

Ecētājs neko. Bet kad saucis vēl otru trešu, ceturto reizi, tad ecētājs gājis mežā saucēju meklēt. Meklējis, meklējis - nevarējis atrast, beidzot atmetis ar roku: "Laikam pats Dievs saucis!" un gājis atkal ecēt.

Bet kamēr ecētājs saucēju meklējis, otrs brālis, glūnētājs, nogriezis vienam vērsim asti, iebāzis otram vērsim mutē, ka galiņš vien ārā, un aizbēdzis ar strupašķi lapās. Ecētājs atnācis un brīnojies: "Tas bij gan pats Dievs, kas tur sauca, jo lielākus brīnumus taču nemūžam vairs nepieredzēs par šiem: vērsis apēd vērsi, ka astes galiņš vien laukā!"