2. A. 1007. A. G a r i - J u o n e n o 6 5g. v e c a s S. Z a š č e r i n s k a s D o m o p o l ē. L a t v j u k u l t ū r a s k r.

Vīnam valnam beja gudrs kolps, tys valns turēja daudzi fermu un vysaldu lūpu. Reizi valns pasyuta kolpu; lai atvad jam nu ūtruos! fermas pīcus bārnus. "Labi," soka kolps, aizbrauc uz fermu, salīk bārnus rotūs un vad. Vad, vad - pajem bārnu aiz kuojom un pļoukš ap ritini - tys i beigts. Sajem ūtrū, pļoukš ap ritini, otkon beigts. Tai leidz muojom jis apdauzīja vysus valna bārnus. Atvad bārnus uz sātu, sastota ap goldu pi sīnas, pīlej tīm putras blūdas, pībuož mutē maizes un pasauc valnu. Valns īīt - redz: bārni stuov boltom izbūztom acim un pylnom mutem maizes.

"Tu jau esi mums bārnus apsits," soka valns. "Nes dreižuok jūs apgloboj, lai jī te nasmird."

Kolps tyuliņ izrūk dūbi un apgloboj vysus pīcus bārnus. Ūtrā dīnā valnam vajadzēja īt uz kuozom, jis soka sovam kolpam: "Tu pīgoni začus, tai ka jī doncuotu palākdami."

Kolps izdzan lelū partiju začu gonūs un dūmoj, kū padarīt, lai zači doncuotu palākdami. Pajem un apsyt začim prīškas kuojas, trauc tūs uz sātu, tī īt palākdami.

"Pasaveŗ, kai zači pīgonīti, doncoj palākdami," soka kolps. Valns pasaver un soka: "Tu jau vysilm munim začīšim esi kuojiņas apsits. Reit tu man pīgoni zyrgus, tai ka jī vysi smītūs."

Kolps aizdzan zyrgus ganībuos, bet kai pīganīt zyrgus, ka vysi smītūs? Jis pajem un apgrīž zyrgim lyupas. Atdzan zyrgus uz sātu un soka valnam: "Pasaveŗ, kai zyrgi smejas."

"Tu jau esi zyrgim apgrīzs lyupas. Pīgoni reit gūvis, tai ka tuom pa cičim tacātu pīns."

Aizdzan puiss gūvis ganīt, bet kai pīganīt tai, ka gūvim pa cičim tacātu pīns? Jis pajem, dzeidams uz sātu, un puorgrīž ar nazi vysom gūvim cičus, tak asnis un pīns.

"Pasaver, kai tak gūvim pīns pa cičim," soka puiss.

"Tu tok esi gūvim puorgīzs cičus. Cik daudzi lūpiņu esi samaituojis," žālumā klīdz valns.

Valnam beja rasna dzeļža vāza, ar tū vāzu jis nūsarunuoja ar sīvu nūsist kolpu. Kolps dzierd, ka jū grib nūsist, guļ un dūmoj, kū padarīt. Aiz kolpa gultas stuovēja cylvāka augumā lela krējuma kērne. Kolps pīsaceļ, pajem krējuma kērni, īlīk gultā, apsadz, a pats nūsagloboj aiz gultas un gaida, kas nūtiks. Pušnaktīs atīt valns ar dzeļža vāzu, atsamērej un dūd nu vysa spāka, par krējuma ķērni gultā. Sasyt kērni, vyss krējums īt izplyust pa ustobu. "Otkon škuode!" dūmoj valns un nūsprīž kolpu atlaist, cytaidi jis redz, ka gols kluot. Īdūd kolpam vīnu maisu zalta naudas un palaiž ; kolps ar tū naudu iztaisīja skaistu muoju i šudiņ dzeivoj par kungu.