3. A. 1007. 1052. M. Š i m i ņ š n o A. Z ī b e r g a, B r u k n ā. E t n. IV. 1894. LP, VII, I 802, 22.

Reiz bijis stiprs, liels puisis kas aizvienam kārojis lielāku algu. Kad daži to, viņa mantkārības dēļ, aprājuši, ka tas neesot labi, tad šis teicis: "Ē, ko man var padarīt? Es dzīvotu pie paša velna, kad tikai man dod lielu algu."

Te kādā dienā ieradies velns saimnieka izskatā un saderējis Juri par puisi. Liecinieku starpā nolīguši, ka Jurim jādara viss, ko liek.

Juris jau dažas dienas bija pie jaunā saimnieka nodzīvojis, kad saimnieks uz viņu teica: "Tagad ej ecēt un ecē, kamēr zirgi smejas!"

"Labi!" teica Juris un aizgāja ecēt. Tas ecēja, ecēja, bet zirgi nesmējās. Te tam ienāca prātā labs padoms : tas atdīrāja zirgiem lūpas un nodīrāja tā, ka zobi tapa redzami. Tad tas atstāja zirgus uz lauka, aizgāja uz mājām un pateica velnam, ka zirgi smejas. Velns aizskrēja uz lauku, apskatīja zirgus un teica:

"Tas ir labi izdarīts!" Pēc pusdienas velns sūtīja Juri zosu ganīt. "Bet tu gani tā, ka visas tev ir apkārt!" pieteica velns Jurim. Juris zosis aizdzina uz lauka galu, noķēra un aizbāza visām kaklus sev aiz jostas tā, ka zosis tam bija visapkārt. Velns aizgāja apskatīties un atrada atkal, ka Juris gluži tā darījis, kā tam pavēlēts.

Vēlāk gājis velns un Juris uz mežu baļķu cirst. Cirtuši abi vienu priedi, katrs no savas puses. Kad priede bijusi nocirsta, velns sūtījis Juri uz mājām, lai iet pēc zirga, ar ko aizvest priedi; bet Juris ieminējies, ka priedi par abiem varēšot aiznest: šis nesīšot rezgali, jo tas smagāks. Velns bijis ar mieru, sagrābis priedi aiz galotnes un elsdams, stenēdams to stiepis uz priekšu, kamēr Juris, uz rezgaļa uzsēdies, jautri svilpojis. Velns nesdams piekusis un teicis, kā jāatpūšas. Juris brīnējies par velna nespēku. Kad velns galotni palaidis vaļā un skatījies atpakaļ, tad Juris tiešām jau bijis pieķēries pie rezgaļa. Tā, re, Juris izmoderējis ir pašu nelabo.