l. A. 1012. 1685. L a p a s M ā r t i ņ š R ū j i e n ā, E r ģ e m ē, Ē v e l ē. G u d r a i s A n s i s u n v e l n s, III, 1902. 113, 27.

Gudrais Ansis noderējies pie velna par kalpu. Reiz velns sacījis Ansim: "Man ar saimnieci jābrauc kāzās. Māju un bērnus nu atstāju tavā uzraudzībā. Rītos tu bērnus apģērb, tad vāri viņiem zupu, bet pieliec arī sīpolu un kāli. Ja kāds bērns tev neklausītu, tad mizo to krietni."

Ansis apsolījies visu izdarīt un velns ar savu veceni aizbraucis. Ansis taisījies vārīt velna bērniem zupu. Velnam bijuši divi suņi, Sīpols un Kālis vārdā. Ansis iesaucis tos suņus ķēķī un nocirtis tiem kaklus ar cirvi, nodīrājis un iemetis tos vārošā podā. Kad zupa bijusi gatava, tad Ansis devis to velna bērniem ēst. Velnēni atraduši suņa gaļu pretīgu un negribējuši ēst.

Ansis tiem uzsaucis: "Jūs negribat ēst tik gardu zupu! Ja jūs man neklausat, tad tēvs man lika jūs mizot."

Tad viņš paķēris maizes griežamo dūci un sācis ar to kasīt bērniem ādu. Velnēni nu neganti brēkuši, bet Ansis saplūcis nātres un nopēris visus pēc kārtas. No lielām sāpēm velna bērni visi nobeigušies.

Trešajā dienā velns ar savu veceni pārbraucis no kāzām mājā un Ansis viņus gaidījis, pagalmā stāvēdams. Velns prasījis&127;: "Vai tu visu izdarīji, kā tev vēlēju?"

"Izdarīju uz mata," Ansis atbildējis.

"Kur tad Sīpols un Kālis, ka nenāk man pretī?"

"Saimnieks jau man vēlēja Sīpolu un Kāli likt zupā. Es viņus arī izvārīju."

Velna ģīmis pārvērties gluži zils aiz dusmām, bet viņš nedrīkstējis neko teikt, jo tas, kas dusmotos, būtu lauzis līgumu. Tad velns prasījis tālāk, kur bērni palikuši. Ansis atteicis: "Viņi man neklausīja un es viņus pēc pavēles nomizoju."

Velns, redzēdams, ka visi bērni nogalināti, aizgājis lielās bēdās uz mežu un vairs nekad nepārnācis. Tā nu gudrais Ansis ticis vaļā no velna dienasta.

P i e z ī m e. Pasaka ir saīsināta, jo urzrakstītājs ir to tīšām gaŗumā vilcis. P. Š.