1. A. 1039. H. S k u j i ņ a, A n d r s Z i e m e l i s, n o 52. g. v e c ā J. G a i ļ a A u m e i s t e ŗ o s.

Dumais Ancis bīš saderējies pie vella par kalpu. Bet vellc ar dumo Anci neticis nekādā galā, jo šis vellu vienmēr piešmaucis un vellc nospriedis, ka jadzenot dumais Ancis prom. Bet dumais Ancis negāš un sacīš, ka šim vē neesot laiks prom iet. Nu vellc prasīš Ančam, ka ta šim būšot laiks prom iet. Ancis sacīš, ka tad, kad dzegūze kūkošot.

Nu to visu dzirdēsi vella māte. Šī nu naktī uzraususies kokā un kūkosi pēc dzegūzes. Ancis pamodies un skatījies, kas nu notiek. Viņč nu tūlī savu plinti cie un salādē ar sidraba lodi un gāž vella mātei virsū. Dumais Ancis nošāvis vella māti.

Rītinā vellc prasīš dumam Ančam, kāpē šis šā māti nošāvis. Bet Ancis brīnējies un sacīš, ka šis jau neesot šā māti šāvis, bet dzegūzi, tādu nelaicnieci, kas ziemas vidū kūkojot.