1. A. 1030. P. Š m i t s n o s a v a t ē v a - t ē v a, R a u n ā.

Vecos laikos, kad cilvēku vēl nebīš, Dievs ar Vellu divi paši dzīvāši pasaulē un aruši zemi. Abi norunāši strādāt labāk kopā un tad rudenī dalīt augļus. Bet kā nu dalīt? Dievs sacīš, ka viņč ņemšot augšas, lei Vellc ņemot apukšas. Vellc arī bīš mierā. Nu sējuši miežus, rudzus un citu labību. Rudenī Dievs paņēmis salmus ar visām vārpām, un Vellam palikuši tikai rugāji. Nākošā gadā nu Vellc ar visu varu gribēš virsas, lei Dievs ņemot apukšas. Dievs arī padevies. Bet nu sējuši rāceņus, rukus un citas saknes. Vellc nu gan priecājies, ka ņemšot virsas, bet rudenī dabūš tikai nodzeltēšus lakstus, kamēr Dievs saņēmis saknes.