2. A. 1030. P. P. V ī t o l i ņ š, Ļ u b e j ā. Z i n. K o m. k r. LP, VII, I, 1175, 1

Dievs plēsa plēsumu. Velns piegājis, vaicā: Ko tu te dari?"

"Plēsumu plēšu!"

"Ko ar plēsumu iesāksi?"

"Rāceņus dēstīšu!"

"Ai, ņem mani arī palīgā, dēstīsim pa abiem kopā!" Labi, - abi uzplēsa plēsumu, iedēstīja rāceņus. Rāceņi auga augamo. Velns reižu reizēm paslēpšus ap rāceņiem apmeta limbu un priecājās par brangajiem lakstiem. Reiz iegadījās Dievam reizē ar Velnu gar rāceņiem iet. Dievs iesāka runāt, kā nu šie dalīšoties. Velns nodomāja: "Kur ir, tur jau arī būs!" un tādēļ atbildēja: "Es ņemšu virsu, ņem tu apakšu!"

Dievs atteica: "Kad jau tā gribi, lai paliek!"

Nu Velns vēl biežāki apstaigāja rāceņus, priecādamies, ka nu tak reiz Dievu būšot piešmaucis, jo rāceņi lakstos bija vareni saņēmušies. Bet vēlāk, uz rudens pusi, jo biežāki rāceņus apmeklēja, jo bālāki tie metās. Velns domāja: "Tas nekas! viņi briest." Bet ērmi, tavi ērmi! Laksti jo dienas vairāk kalst nīkdami, kamēr beigās turpat uz vietas izput. Velns nevarēja brīnumiem izbrīnoties: "Kur gan laksti īsti varēja palikt?" bet atkal apmierinājās: "Kad mauks, tad redzēs, kas tur izjuks!"

Pienāca maucamais laiks, Dievam bija par varu skaisti rāceņi, Velnam tikai izdēdējuši laksti un sapuvuši bāleni (bālutnes). Nu tikai velns pilnīgi redzēja, cik dziļi bija iegrābies, virsu ņemdams. Aiz žēluma vai pirkstu pirkstā koda. Bet liels gudrinieks būdams, Velns vēl reizi gribēja pamēģināties. Viņš jautāja Dievam: "Ko nu tai laukā sēsim?" Dievs atteica: "Kviešus!"

"Labi! bet ņem nu tu savu reizi virsu, es ņemšu apakšu."

"Kad jau nu tā gribi - lai paliek."

Iesēja kviešus. Velns atkal nevarēja iztikt priekšlaikus nelūkojis; jau laikus aizmetās uz kviešu lauku aplūkot kviešiem saknes. Bet saknes - kaut tevi! - maziņas, niecīgas. Gaidīja rudeni -- tādas pašas. No tās reizes Velns vairs ar Dievu kopā nesējis nekā.