4. A. 1030. H. S k u j i ņ a, A n d r s Z i e m e l i s n o 55. g. v e c ā s K. C ī r u l e s, S m i l t e n ē.

Agrāk Dievs un Vellc strādāš zemi. Reiz nu abi nosprieduši - sēšot rāceņus. Ņēmuši un iesēši ar rāceņus. Bet nu norunāši tā. Rudenī Dievs ņemšot apukšas galu un Vellc akal augšas galu. Ka nu pienācis rudenc, ta novilkuši rāceņus un izdalīši, kā bīš norunāts. Dievs saņēmis rāceņus un Vellam akal pienākušies laksti vie. Nu Vellc par tādu lietu noerrojies un nospriedis, ka tā neesot ritīgi. Bet ko darīsi? Norunāts paliek norunāts.

Otru gadu akal nosprieduši - strādāšot kopā zemi. Labi. Nu akal iesēši rudzus un jau pavasarī norunāši, kā dalīšot. Vellc nu ar varu gribēš apukšzemes galu, lei Dievs saņemot virsas galu. Dievs bīš ar tā ar mieru. Rudenī Dievs saņēmis rudzus un piekūlies lērumu labības, bet Vellam rugāji vie tikuši.

No tās reizes Vellc noskaities un vais ar Dievu neielaidies zemi strādāt.