7. A. 1030. L i e l u p i s, V e c - P i e b a l g ā, LP, VI, 105, 2.

Dievs ar Velnu saderējuši, kuŗš ātrāk izskaitīšot līdz simtam. Labi, sākuši skaitīt. Velns tūliņ viens, divi, trīs ,četri; bet Dievs vieni pieci, otri pieci - tas ir desmit; trīs pieci, četri pieci - tas ir divdesmit. Kamēr nu Velns līdz divdesmit, Dievam jau simts.

Nu līguši atkal kopā druvu apstrādāt. Dievs prasījis: "Nu, ko tu ņemsi: virsu jeb apakšu?"

"Zināms, virsu, zināms, virsu!"

Labi. Dievs iestādījis tai gadā rāceņus. Rudenī Velnam bijuši luksti vien, Dievam rāceņu vai cik. Nu, otrā gadā, Velns būs gudrāks, viņš šogad ņemšot apakšu. Labi. Dievs iesējis miežus. Pienācis rudenis, atkal nelaime: Velnam rugāji vien.

Nu, ko nu? Nākamu gadu iešot kopā sienu pļaut. Labi! Pienāk siena laiks, Velnam tāda izkapts, ka viz vien; līdz dienas vidum nogāzis lielo riežu; Dievam tikai kalts - nekur patikt. Bet nekas! Kamēr Velns domā dienas vidū gulēt, Dievs paķer viņa izkapti un aizpļauj šim gaŗām. Velns uzceļas, kā to varējis izdarīt?

"Ā ! tev jāpļauj pa rasu, jāceļas agri, bet mans kalts vislabāki kož, kad zāle karstumā izsutusi."

Vai, tad lai mijot kaltu uz viņa izkapti! Labi izmijuši. Bet nu tikai Velns iegājis īsti nagos: pļavu vien izbakstījis ar kaltu nekur papļaut.