8. A. 1030. E. B a r b a k a, R ī g ā, A. B ē r z k a l n e s k r ā j u m ā.

Viens saimnieks izgājis uz lauku kāļus stādīt. Pie viņa pienācis velns un jautājis, ko viņš te darot. Saimnieks atbild : "Kāļus stādu."

"Vai es varu tev būt par biedru?"

Saimnieks arī bijis ar mieru un nu apsējuši lauku abi ļoti ātri. Tad viņi sākuši spriest, kam tie kāļi piederēšot, kad viņi izaugšot. Nolīguši tā, ka kāļus dalīs uz pusēm: saimniekam piederēs tā daļa, kas būs zem zemes un velnam tā daļa, kas virs zemes. Kāļi auguši un bijuši ļoti lieli. Nekur nebijuši tik skaisti kāļi auguši, kā še. Rudenī velns un saimnieks ņēmuši katrs savu daļu. Velns bijis ļoti noskaities, ka saimnieks viņu tā piekrāpis, un nodomājis, ka otreiz vairs tā nepiekrāpšot.

Nākošu gadu saimnieks gājis uz lauku miežus sēt. Atkal velns piesities par biedru un teicis, ka nu viņš ņemšot to daļu, kas zemē, bet saimniekam jāņemot tā daļa, kas aug virs zemes. Saimnieks bijis ar mieru. Rudenī velns ar prieku atsteidzies pēc savas daļas, bet dabūjis tikai rugājus un saknes.

Velns, redzēdams, ka abas reizas ir pavisam piekrāpts, nospļāvies un vairs nekad pie saimnieka nerādījies.