9. A. 1030. 1145. D. O z o l i ņ š, J a u n - R o z ē, LP, V, 91 (24, 5).

Vacūs laikūs Dīs ar Vallu apstruodājuši louku. Dīs vallam atvēlējs, lai izvēlē, kū nu gribūt: vai virspusi, vai apakšpusi? Valls sacījis, ko gribūt tū, kas virspus zemes. Lobi, Dīs nu otdevis Vallam lokstus un pats ēds ruociņus. Bet kad Valls redzējs, ko šim smeķ, prasījs, lai Dīs viņam nū savas daļas arī dūdūt posmeķēt. Valls, izsmeķējs, soka: "Tīs jau ļūti labi smeķē!" Un nu gribējs Dīvam ruociņus otvilt, socīdams: "Derēsim iz tavim ruociņim, ka es tevi nūbeidināšu."

"Kopēc ne? Derēsam!"

Valls nu otguoja nu gunkura, kuŗu tī bej meža viducī sakouruši ruociņus cept, un nu izcēla tuodu līlu vēju, ko vuss mežs brauškāja vīn. Par kuodu laiku nuok Valls pī gunkura un redz Dīvu mīrīgi sēžam. "Vai tu namoz naesi nūsabeidīšu?"

"Kas tad tur kū nūsabeitīs? Vai tad es vēja naešu redzājs?"

Nu valls tecis: "Ja es nū tevs arī nanūbeistūs, tad tev man ruociņi bous jādūd un es tev lokstus dūšu." Dīs ar mīru. Bet ka mār Valls iz ruociņu gobalu nūguoja, Dīs pīsēja pī līla kūka divus sausus egles goldus to, ko tī vējā kūlā (kopā) sitās, un pats nūguoja nū gunkura. Par kuodu laiku atnuoca Valls pī gunkura un dzird kūku galos: plarkš, plarkš, tak, tak! ar tādu varu, ko vuss mežs nūskana. Vallu breinīgas bailes sagruoba un tis par golvu un koklu īskrēja mežā. Kad Dīs atnuoca, tad Valla pī guns vairs nabej. Valls prūjam īdams, īraudzīja malnū dzilni.

Dzilna zināja, ko viņš nū plarkša bēg, todieļ knāpa ar knābi pī sausa kūka un izbeidīja vēl ūtrreiz Vallnu. Kuŗu reiz nu Vallns malnās dzilnas taisītu trūksni dzirdēja, tad tis vairs mežā naguoja. To tad malnā dzilna vēl šū lobu dīnu atsorgā Vallus nū meža.