10. A. 1030. J. L e o n o v i č s K a p e ņ u p a g. P. S t r o d a k r ā j u m ā

Kaut kur tur tuolumā, natuoļ nu vainu azara, vīns valns sadūmuoja nūsadorbuotīs ar zemkūpeibu. Jis nūpierka zemi, zemkūpeibas reikus un gudruoja, kai te varēs apstruoduot zemi. Zyrgu nūpierkt valns aizmiersa. Pajem vilkt orklu, tys nalīn zemē; pajem styureit orklu, nav kam jū vilkt. Īt garam zemnīks un smejas, kai valns mūkuos pī nīka lītas. "Nuoc šurp un paleidz man struoduot," sauce valns zemnīku.

"Kū tu man par tū dūsi?" jautuoja zemnīks.

Pusi nu sova ražuojuma," sūlēja vains. Labi. Valns ījyudzēs orklā, bet zemnīks pajēme styureit orklu. Līta guoja labi, dorbs veicēs. Kad zeme beja apstruoduota, tad valns jautuoja zemnīkam: "Kū mes sēsim?"

"Kū gribi, tū i sēsim," atbildēja zemnīks.

Sprīde, sprīde un golu golā nūsprīde sēt būrkuonus.

Kod būrkuoni beja izauguši, valns jautuoja zemnīkam: "Kū tu jemsi, vai tū daļu, kas; aug zemē, vai tū kas atsarūn viers zemes?"

"Tū, kas atsarūn zemē," atbildēja zemnīks.

"Tod ez jemšu tū, kas viērs zemes," teice valns.

Valns nūvuoce būrkuonu lokstus un dūmoj, kū tagad ar jīm dareit? Nikur nadereiga vaina daļa palyka naizlītuota, bet zemnīks būrkuonu saknes izlītuoja lītdereigi. Tai tod valns apsamuonējuos.

Ūtrā pavasarī valns ar zemnīku otkon suoka zemi struoduot. Kod zeme beja apstroduota, jī otkon suoka dūmuot, kū tagad sēt. Nūdūmuoja sēt kvīšus. Apsēja laukus. Kvīši aug tik skaisti, ka prīks tik pasaskateit. Valns, apstaiguodams laukus, dūmuoja: "Nu tagad jau es naapsamuoneišu, zynuošu, kū jemt."

Kvīši izauga. Beja laiks pļaut. "Kū tu jemsi, vai saknes vai solmus?" jautuoja zemnīks valnam.

"Saknes," skanēja atbilde. Zemnīks nūvuoce solmus ar vuorpom, bet valns palyka rušynuojūt nu zemes kvīšu saknes. Zemnīks samola kvīšus, pīcepe peirāgu un ād sev peirāgus leidz pot šim laikim, bet vains atstuoja zemkūpeibu un aizguoja atpakaļ sovā vainu azarā.