13. 1030. L i e l u p i s, V e c - P i e b a l g ā, B r ī v z e m n. k r. LP, VI, 380, 5.

Vienreiz nezin ko velns bija pārskatījies ellē: viņu izdzina uz veselu gadu, lai iet, kur pats redz.

Velns nu apmeties lielā mežā. Šis mežs piederējis vienam lielkungam. Bet ko taču mežā bez darba darīs, cik ilgi tā grozīsies? Viņš domājis: ies pie lielkunga, lai atvēl tikai laukus tik daudz ietaisīt, cik pa vienu dienu var nolīst kokus.

Labi, ielskungs atvēlējis. Bet - kas ir - velns vienā pašā dienā nolīdis lielu, lielu kalnu, jo rāvis kokus ar visām saknēm laukā. Otrā dienā lielskungs atnācis skatīties, šis jau sējis miežus jaunajā plēsumā un nelicies ne redzot lielkungu.

Bet lielskungs teicis: "Labi, kas līgts, līgts; bet rudenī tev mieži par vienu dienu arī jānokopj, citādi viņi pieder man. " Atnācis rudens, pļaujamais laiks, velns gudrodams gudrojis, kā vislabāki pa vienu dienu novākt. Beidzot apsēdies lauka malā un vījis gaŗu resnu virvi, trīs dienas savijis. Ceturtā dienā ātri ātri nopļāvis miežus, izlenčojis virvi un sācis visu pļāvumu vienā pašā nastā kŗaut, ka var uz reizi mājā pārstiept.

Bet lielskungs apmanījis velnā nodomu, izlaidis visu savu lielo ganamo pulku miezājā. Un kā nu velns cēlis lielo nastu mugurā, tā lopi, pēc vārpām tiekdamies, pa saujām vien rāvuši no nastas laukā, kamēr nasta pustukša palikusi. Dusmās velns tikko attapis lielo vērsi pakampt un tad, ar vērsi pa muguru, šņākdams ieskrējis ellē atpakaļ.