1. A. 1045. 1082. 1084. 1063. 1130. P. Š m i t s, R a u n ā.

Vienā ezerā dzīvojis vells un viens puisis sadomājis viņu piemānīt. Viņš sasitis ap ezeru mietus un sācis pie tiem valgus siet. Vells noskatās, iznāk no ezera un prasa: "Ko tu tur dari?" Puisis atbild: "Es gribu to ezeru saraukt kopā," - "Vai tu to varēsi?" - "Kādēļ ne? Ja netici - iesim nesties. Ņem tu tur to zirgu un lūkā, vai vari apnest ap ezeru apkārt!" Velns arī ar mieru, ņem zirgu rokās un stenēdams vaidēdams apnes apkārt. Puisis nu uzlec zirgam mugurā, apjāj ap ezeru gluži viegli un saka: "Tev bija tik grūti rokās nest, bet es viņu apnesu pat kājstarpī."

Vells saka: "Bet iesim vēl svilpties!" Puika ārī ar mieru. Vells nu svilp tik dikti, ka kokiem sāk lapas birt. Puisis saka: "Ka tu svilp, tad tikai lapas birst; bet kad es svilpšu , tad kritīs acis no pieres laukā. Es tev labāk apsiešu lakatu ap acim." Vells arī ļāvies apsiet lakatu. Tad puisis paņēmis ēmuru un triecis vellam par pakausi. Vells tik vien iesaucies : "Labi gan, kad man acis neizkrita."

Tad vells uzaicinājis puisi sviesties. Viņš atnezis lielu, lielu ēmuru un uzsviedis to tik augstu, ka tik pēc ilga laika nokritis zemē. Puisis nevarējis ēmuru ne pacelt, bet pielicis pie tā rokas un skatījies gaisā. Vells prasa: "Ko tu tur skaties?" - "Skatos debeslodziņu, gribu tur tavu ēmuru iesviest." - "Nesvied, nesvied!" vells iekliedzies, "tas man tēvu-tēvu ēmurs!"

Puisis nu atkal iet pie saviem valgiem, bet vells lūdzas, lai neraucot ezeru kopā. Puisis saka: "Ja dosi man pillu cepuri naudas, tad neraukšu." - "Došu."

Nu puisis izrok bedri, izgriež cepurei dibinu un uzliek bedrei virsū. Vells nu beŗ tur vienu muciņu naudas, beŗ otru un sāk žēloties, ka vairāk naudas vairs neesot. Bet puisis pastāv, lai tik dod pillu. Tad vells iznesis vēl trešo muciņu un tad arī cepure bijusi pilla.

P i e z ī m e. Tādu pašu pasaku uzrakstījusi skolniece Anna Kurpe, Nīcā, K. Lielozola krājums. P. Š.